Bērnība

Bērnība ir periods līdz 5 gadu vecumam.

Uz cilvēku dzīvē iedarbojas 3 galvenās lietas:

  • Karma;
  • Audzināšana;
  • Paša centieni, darbībā, sabiedrībā.

Bērna karmu mēs izmainīt nevaram, bet audzināšana ir pilnībā atkarīga no vecākiem, tādā veidā vecāki spēj lielā mērā izmainīt bērna dzīvi.

Bērns līdz dzimumbriedumam visvairāk iegūst informācijas  no vecākiem.

Pats galvenais vecāku pienākums šajā periodā ir iemācīt cieņu pret vecākiem, vecākiem cilvēkiem gan pēc vecuma, gan pēc stāvokļa.

Vecākiem nevajag censties par katru cenu norobežot bērnu no pilnīgi visām grūtībām. Lai bērns attīstītos, dievs paredzējis bērnam zināmus pārbaudījumus, kas nepieciešami bērna progresam.

Vecāku centieni atvairīt visus pārbaudījumus ir zināmā mērā darbība pret dievu, tas traucē bērna garīgajai attīstībai. Ja grūtības ir pārvaramas, tad vajag atļaut bērnam pašam tās pārvarēt.

Jo ilgāk bērns dzīvo pasakās, jo labāk, nevajag šajā vecumā bērnu sūtīt uz pulciņiem un kaut ko gudru mācīt.

Ja bērnam nelasa pasakas, tam vēlāk būs grūti ticēt dievam.

Bērns nevar iemācīties pacietību un samierināšanos, ja viss notiek tā kā viņi vēlas. Viņš nevar iemācīties pats izlabot savas kļūdas, ja viņš nekad nav kļūdījies.

Bērni nevar iemācīties saprast un pieņemt savas nepilnības, ja vecāki viņus nekritizē.

Bērni nevar iemācīties sadarboties ar citiem, ja lietas tiek ievirzītas tieši tā, kā viņi to vēlas.

Bērni nevar iemācīties radošumu, ja lēmumus vienmēr pieņem vecāki.

Bērni nevar iemācīties līdzjūtību un cieņu, ja viņi nekad nav sajutuši sāpes un zaudējumu.

Bērni nevar mācīties drosmi un optimismu, ja viņi nekad nav saskārusies ar zaudējumiem.

Bērns nevar mācīties neatlaidību un izturību, ja viss viņa dzīvē nāk viegli. Viņam nevar būt veselīga pašcieņu, ja viņš nekad nav pārvarējis šķēršļus.

Bērnu audzināt ir milzīgs darbs, bērnu jāpieņem tādu kāds viņš ir. Ja viņš kaut ko apgāž, saplēš, tad to jāuztver kā dieva gribu, bērns pie tā nav vainīgs.

Bērnam jāliek saprast, ka pasaule nav nekas briesmīgs, bet, lai viņš uzskata ka pasaule ir skaista. Lai bērns nebūtu bailīgs, tad to nevajag nekad baidīt ne ar ko, kliegt uz viņu. Ja uz viņu kliedz, bailes viņam saglabājas visu mūžu. Rezultātā viņš kļūst vai nu bailīgs, vai agresīvs, jo agresija ir aizsardzība (jo labākā aizsardzība ir uzbrukums), bērnā rodas vēlme atriebties visai pasaulei.

Ideju par dvēseles nemirstību bērnam vajag stāstīt jau agrā bērnībā, lai viņi atbrīvotos no nevajadzīgām nāves bailēm. Vienkārši jāpaskaidro, ka „ja Tu nomirsi, tad tu dzīvosi kaut kur citur”. Ja bērns saprot ka viņš ir nemirstīgs, tad viņš paliks daudz mierīgāks un pārliecinātāks dzīvē, ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi.

Vēdās rakstīts, ka tam, kam pietiek prāta, jau no bērnības jākalpo dievam, jo cilvēka dzīve ir ļoti vērtīga, jo dod iespēju izrauties no iemiesošanās apļa. Iemiesošanās cilvēka ķermenī ir reta izdevība to izdarīt, to nevar esot dzīvnieka, ne auga ķermenī. Nesaprotot to, ka šī iemiesošanās cilvēka ķermenī ir reta iespēja, cilvēks to nespēj atbilstoši novērtēt. Tie kas to saprot, jau no agra vecuma liek bērnam izpildīt kalpošanu Dievam.

Pareiza audzināšana ir iemācīt bērnam kā dzīvot, lai izvairītos no atkārtotas iemiesošanās materiālajā pasaulē.

Uz visiem gudrajiem bērnu jautājumiem vajag sniegt gudras atbildes, ja pats nezin, jānoskaidro un pēc tam jādod atbildi, pret to jāizturas ar vislielāko nopietnību. Nevajag atvairīties no bērna un teikt ka „nezinu”, vai arī „tev tas vēl par agru zināt”.

Vislabāk audzināšanā iesaistīt vecvecākus, radiniekus, nav labi ja attiecībās ir tikai starp māti un bērnu.

Bērns primitīvi uztver pasauli, viņam ir divas emocijas – patīk/ nepatīk. Galvenā emocija ir bailes, viss viņu biedē.

Vecākiem jādod sava aprūpe, un aizsardzība, nevis jāpērk daudz mantas, bet jārada laimes sajūtu, jūtoties aprūpētam un aizsargātam. Vecākiem jāslāpē savs aizkaitinājums, to nekad nedrīkst izrādīt bērnam.

Jo agrāk bērns tiek iepazīstināts ar Dievu, un sāk to apzināties, jo labāk, jo bērnībā vislabāk var saprast un pieņemt, jo vēl nav šaubas un kriticisma un skepses, tāpēc ir svarīgi jau agrā vecumā ielikt garīgās vērtības, kas vēlāk formēs bērna apziņu.

Bērnam garīgās zināšanas nevajag mācīt, likt viņam kaut ko atcerēties, ja mājās valda tāda atmosfēra, vecāki par to runā, ar to pietiek, tad bērns visu tāpat uztver un iegaumē.

Mazam bērnam, kad tas sācis runāt, bet vēl nav pilnībā aizmirsis savu iepriekšējo dzīvi, var pajautāt : „Kas tu biji pirms piedzimi?” un ļoti iespējams bērni mums pateiks patiesu atbildi, kas mūs stipri var pārsteigt. Tā nebūs fantāzija, tās būs vēl neaizmirstās atmiņas.

Vecāki uzskata, ka viņu pienākums ir izaudzināt finansiāli veiksmīgu bērnu, lai varētu ar to lepoties. Tas nav slikti, bet slikti ir tad, ja ar to viss beidzas, un tālāk nekādu citu augstāku mērķu nav.

Tēvam jānodrošina bērna aizsardzība. Ja bērns izaug tāds, kas nebaidās no dzīves grūtībām, tas nozīmē, ka tēvs savu pienākumu ir izpildījis.

Mātei ir jādod bērnam mīlestību. Ja bērns izaug maigs, tad māte savu pienākumu ir izpildījusi, bet ja bērns ienīst apkārtējos un pasauli, māte nav to izpildījusi.

Ja bērns saka, ka mīl savus vecākus, tas nav jāuztver pārāk nopietni, nevajag iedomāties, ka viņi mums ir stipri piesaistīti un tā mūžīgi mīlēs. Bērnu mīlestību lielā mērā nosaka bērnības sentiments, bērnu mīlestība ir trausla un nepatstāvīga, to bērns ar laiku viegli aizmirst.

Tēvam jādod bērnam vērtību sistēma, garīgā audzināšana, viņam ir jāvelta laiks sarunām ar bērnu, jāstāsta fabulas, pamācoši stāsti, pasakas.

Nevajag no bērna gaidīt, ka viņš visu vienmēr darīs pareizi, vajag atļaut viņam kļūdīties.

Bērnam ir dabiska vēlme izpatikt vecākiem.

Bērnu vienmēr vajag uzslavēt tad, kad viņš izdara kaut ko labu.

Ja bērns kādam sit, tad nevajag uz viņu apvainoties, ir jāpiedod un ir jāpaskaidro, ka tam cietušajam sāp, jo bērns vēl nesaprot, ka otram sāp.

Bērnu problēmas nav sīkumi, tas mums tā liekas, priekš bērna tas ir nopietni, bērnam nav sīkumainas problēmas. Nekad nevajag teikt bērnam ka viņa problēmas ir sīkumi.

Līdz 5 gadiem bērnam nevajag neko speciālu mācīt, dresēt, speciālus treniņus, ātrāk sākt mācīties lasīt, matemātiku, u.t.t., tas neko nedos, jo lasīt un visu pārējo var daudz sekmīgāk un vieglāk iemācīties pēc 5 gadu vecuma.

Bērns spēj noturēt uzmanību tikai pavisam īsu brīdi, tāpēc bērnībā nevajag censties tam kaut ko nopietnu iemācīt.

Bērni, kad viņi spēlējas, tā viņi dzīvo, viņiem tas ir ļoti svarīgi, tikpat svarīgi cik pieaugušajam īstā dzīve.

Ja zēns spēlējas ar lellēm, tad viņš iepriekšējā dzīvē ir bijis sieviete. Ja meitene spēlē kariņu, ar mašīnām, tad viņa iepriekšējā dzīvē ir bijusi vīrietis.

Ja bērnam sabojā bērnību liekot viņiem kaut ko speciāli pastiprināti apgūt, to ko vecāki izdomājuši, tas sagrauj bērna psihi, kas vēlāk viņiem var  izpausties kā psihiskas problēmas.