Viss ko cilvēks dara ir ar mērķi kļūt laimīgam, cilvēkam ir interesants tikai tas kas tieši vai netieši uzlabos cilvēka dzīves kvalitāti.

Tikai tad izglītībai ir jēga cilvēka acīs, ja tās ir zināšanas kā kļūt laimīgam.

Sociums uzbāž mums trafaretu laimes izpratni – lai būtu laba sieva, kas ir skaista, bet gudra un uzticīga. Lai būtu labs darbs, tas ir tāds kurā pēc iespējas mazāk jāstrādā un pēc iespējas vairāk maksā. Lai es būtu varens, bet par savām kļūdām man nebūtu jāatbild.

Tāda koncepcija savā būtībā ir egoistiska, jo ignorē citu intereses. Fizioloģiski tas rada vēzi, ar ko tagad daudzi slimo. Vēzis ir rodas no tā, kad cilvēks ignorē citu vēlmes, domā tikai par savu laimi. Tāda cilvēka laime patiesībā ir bāzēta uz citu cilvēku ciešanām. Fizioloģiskā līmenī tad organismā rodas šūnas, kuras netiek pienācīgi aprūpētas, un tās saceļas pret pārējo organismu, ignorē to vai kļūst ļaunprātīgi agresīvas.

Cilvēks ir nelaimīgs tāpēc, ka nesaprotot savu stāvokli, viņa cerības neatbilst realitātei, jo cilvēki neobjektīvi saprot to kas notiek. Maldīgais uzskats par sevi un apkārtējiem dara viņus nelaimīgus.

Jo labāk cilvēks saprot savu reālo stāvokli, jo laimīgāks viņš būs.

Piemēram, ja stiprs cilvēks paliek nekaunīgs, tad nebūs kas viņu pārmāca. Bet, ja vājš cilvēks iedomājas, ka viņš ir ļoti stiprs un paliek nekaunīgs, tad citi viņu par to ātri vien pārmācīs, un viņš būs nelaimīgs.

Ja jauna un skaista sieviete ekspluatē vīrieti, bieži vien vīrietis to pacieš, jo viņa maksā ar savu skaistumu. Kad viņai ar gadiem skaistums pazūd, tad vīrieši vairs negrib izpildīt viņas prasības. Sieviete to nesaprot un ir nelaimīga.

Ja miljonārs grib kaut ko labu un dārgu, viņš to var nopirkt, jo viņam ir nauda. Ja nabags grib kaut ko tādu, viņš to nevar atļauties, un ir nelaimīgs.

Vajag arī pareizi novērtēt savu attieksmi pret citiem, jo tā savukārt nosaka citu attieksmi pret mums. Ja cilvēks ir rupjš pret citiem, tad viņam nav ko gaidīt, ka citi pret viņu izturēsies pieklājīgi. Ja cilvēks nevienam nepalīdz, tad nevajag gaidīt, ka citi palīdzēs viņam. Ja cilvēks citus neslavē, citi arī neslavēs viņu.

Ja kāds savas darbības augļus nesaņems šajā dzīvē, tad nākamajā dzīvē viņš tos noteikti saņems.

Vajag saprast apkārtējo pasauli. Ja mūsu domāšana nav normāla, tad mums daudz kas apkārt notiekošais liekas dīvains. Smieklīgi, ka tādam cilvēkam liekas, ka citi cilvēki viņu vienkārši nesaprot, jo nav tik gudri kā viņš. Patiesībā jo dumjāks ir cilvēks, jo sevi uzskata par gudrāku.

Katrs cilvēks redz pasaulei subjektīvi, caur savas sapratnes prizmu. Katrs cilvēks sliecas domāt, ka tieši viņa viedoklis ir objektīvs, ka viņam vienmēr ir taisnība.

Ja kāds cilvēks stāsta cik viņam sāpīgi, bet otrs saka, jā, es tevi saprotu, man arī vienreiz bija sāpīgi, es zinu kā tas ir. Patiesībā viņam nav tieši tādas pieredzes, viņš nekādi nevar zināt, cik sāpīgi ir šim cilvēkam, jo katram individuāli ir savas sajūtas.

Ja kāds cilvēks saka, ka viņš tevi mīl, tas patiesībā vēl nenozīmē, ka viņš no visas sirds mīl un ir gatavs uz kaut kādu cēlu darbību. Viņš vienkārši izsaka savas egoistiskās izjūtas, un varbūt pilnīgi citādi saprot savu mīlestību.

Vēdās teikts, ka pasaulē nebūs neviens cilvēks, kas būs laimīgs. Materiālā pasaule ir problēmu pasaule. Vienīgā iespēja kļūt kaut nedaudz laimīgākam ir iemācīties būt laimīgam, neskatoties uz problēmām.

 

Bez kā laime nav iespējama:

Sociumā caur sabiedrības viedokli valda absolūti absurdas vērtības, modē ir bikses, kas izskatās kā vecas un saplēstas, jaunieši pat salā staigā bez cepures un zeķēm,  un cilvēki akli seko šim ārprātam. Cilvēki staigā sazombēti no reklāmām un sabiedrībā valdošā viedokļa.

Ja cilvēks nesaprot, kāda ir laimes augstākā garša, viņš nekad nespēs atteikties no zemākās. Lai saprastu augstāko garšo ir jāizmaina sava domāšanu, jānotiek apziņas transformācijai. Cilvēks, kas nekad nav braucis ar mašīnu, viņam būs vienalga vai Mersedes vai Žigulis.

Laime nav iespējama cilvēkam, kuram apziņa ir ieprogrammēta mediju ietekmē, tādam kas ir akli pieņēmis sabiedrībā valdošās vērtības un viedokli. Apziņu ieprogrammē kas ir labi un kas slikti, un kas ir laime.

Laime nevar būt bez attiecībām. Neviens nevar būt laimīgs, ja viņam nav attiecību. Virtuālā realitāte, internets un televīzija nevienam laimi nevarēs iedot. Attiecības ir jāveido, pie tā ir nopietni jāstrādā, tur jāiegulda sava enerģija. Nepietiek aizsūtīt saviem paziņām jubilejās īsziņu, tāds paziņa vienmēr arī paliks tikai attāls paziņa, tās nebūs dziļākas attiecības.  Lai veidotu labas attiecības ir jādara labu šim cilvēkam, jāpalīdz viņam.

Ja cilvēks izturas vienaldzīgi vai slikti pret citiem, citi tāpat izturēsies pret viņu, un tāds cilvēks būs noteikti nelaimīgs.

Parasti divi cilvēki satiekas un ekspluatē viens otru, lai būtu laimīgi. Kad viņu vēlmes aizvien pieaug un nekaunība aug augumā, tad kaut kādā brīdī viens no viņiem vairs nespēj to izturēt un iet prom.

Nekad nevajag piespiest citus sevi mīlēt, jo tas nav iespējams. Mīlestība ir lieta ko nevar ne nopirkt ne arī iegūt ar varu. Visa pūles ar varu iegūt mīlestību novedīs pie ciešanām. Katrs cilvēks par sevi droši var pateikt ka neviens nekad viņu nevarēs piespiest kādu mīlēt. Bet kāpēc tad cerēt ka citi mūs sāks mīlēt aiz bailēm vai izdevīguma. Nekad tā nav bijis un nebūs!