Humors ir dievišķa kvalitāte. Visam dzīvē jāpieiet ar humoru. Pārāk nopietni cilvēki nevienam  nepatīk. Dzīvē ir jācenšas būt atslābinātam un visā saskatīt prieku. Dzīvē vienmēr var atrast par ko pasmieties.

Humors attiecībās noņem spriedzi, uzlabo savstarpējās attiecības, un tuvina Dievam.

Bez humora pat vispareizākās attiecības būs pelēcīgas un garlaicīgas. Humors padara dzīvi krāsaināku un dod dzīvesprieku. Ar humoru var atrisināt problēmas savstarpējās attiecībās, gan arī pagriezt notikumus pozitīvā virzienā, pat tad, kad liekas, ka to nav iespējams izdarīt.

Visas problēmas un pat slimības daudz vieglāk pārciest ar humoru.

Ir jāmācās smieties par sevi, nevis par citiem. Humorā ir ļoti svarīgi nevienu neapsmiet, lai neviens neapvainojas, tikai tad humors uzlabos attiecības. Ja humors ir aizvainojošs, tad tas attiecības tikai sabojās.

Dzīve ir teātris, kurā mēs kā aktieri spēlējam mums iedoto lomu. Dievs uz mums skatās, kā mēs spēlējam savu lomu un smaida. Mēs varam uzskatīt, ka tā ir vai nu traģēdija vai arī komēdija, tā ir mūsu izvēle.

Savstarpējām attiecībām ir jābūt priecīgām, vieglām, bez sprieguma, tām jābūt kā jautrai spēlei, ir jācenšas visu laiku būt jautram. Attiecības bez humora kļūst smagas.

Lai varētu spēt uztvert dzīvi kā komēdiju, tad jāapzinās, ka dzīve ir kā spēle, saprast, ka viss materiālais ir īslaicīgs, ka mums šajā materiālajā pasaulē nekas nepieder un nepiederēs, ka visi rekvizīti un dekorācijas šajā teātrī nav mūsu, bet gan teātra īpašums, un, tāpat kā teātrī, beidzoties izrādei, mēs neko no tā nevarēsim paturēt, ne slavu, ne mantu.

Attiecībās jāuzvedas viegli un nepiespiesti, sarunu jāveido kā dziesmu vai dzeju, pat jāstaigā kā dejojot. Agrāk Vēdās pat ļoti nopietnu informāciju rakstīja ar atskaņām, kā dziesmu, piemēram “Bhagavad-gītai” pat nosaukums tulkojumā nozīmē “dievišķā dziesma”.

Ja cilvēks piesaistīts savām materiālajām vērtībām, tad viņš nespēj par sevi pasmieties. Piem. ja cilvēku, kas jaunās drēbēs iet uz pasākumu, apšļaksta garām braucoša mašīnu, viņš tajā brīdi nesmejas. Bet vēlāk pēc kāda laika atceroties notikumu, kad piesaiste materiālajai situācijai jau aizmirsusies, mierīgi spēj pasmieties par sevi.

Ir jābūt ļoti uzmanīgam ar humoru. Smieties vajag tikai par sevi, bet ja smejas par citiem, tad tikai tā, lai nevienu neaizvainotu. Smieties par vecākiem cilvēkiem pēc vecuma un pēc statusa kategoriski aizliegts. Ģimenē vīrs nedrīkst smieties par sievu, un sieva par vīru.

Visiem patīk, ka apkārtējie ir jautri un smejas, daudzi grib būt aktieri, bet reti kurš gribētu, lai citi smejas par viņu. Tikai garīgi augsti attīstīts cilvēks spējīgs mierīgi uztvert, kad par viņu smejas

Lai būtu asprātīgs ir nepieciešams labs intelekts. Parasti āksti ir viedi cilvēki.

Humors trijās gunās:

1) Humors tumsonībā – muļķīgs, smiešanās par citu neveiksmēm,  citu pazemošana, ņirgāšanās, vardarbību pret citiem, humors saistībā ar dzeršanu un narkomāniju, joki par netīrību.

2) humors kaislē – kaislīgas tēmas, sekss, tieksme apmierināt savas vēlmes, mantkārība, utt.

3) humors labestībā – smiešanās par sevi, par saviem trūkumiem.

Ja cilvēks ir nospiests, tad nevajag ar viņu jokot, tad viņš jokus nesaprot.