Ārstēšanai nepieciešams ārsts. Ārsts ir dievišķa profesija, kam nepieciešamas noteiktas kvalitātes, kurš katrs par ārstu nevar būt.

Četras pamata kvalitātes, kādām būtu jāpiemīt ārstam: pilnīga teorētisko zināšanu bāze, liela pieredze, prasme un sirds tīrība. Pēdējais faktors ir vissvarīgākais.

Ārsts nedrīkst būt alkatīgs, skaudīgs, tāds kurš smēķē, dzer, pats dzīvo neveselīgu dzīvesveidu, ajurvēda uzskata, ka tādam ārstam nav tiesības saukties par ārstu.

Pat visnopietnākās slimības pazūd kā mirāža, ja ārsts ir kvalificēts, bet pat neliela problēma var pārvērsties par smagu slimību, ja ārsts ir nekvalificēts.

Vēdās teikts „Tāpat kā aklais ar rokām taustās tumsā, tā nezinošs ārsts mēģina eksperimentēt ar ārstēšanas metodēm, pats par tām būdams neskaidrībā”. To var tēlaini salīdzināt ar to, kā aklais rāda ceļu citiem aklajiem.

Būtībā cilvēka organisms pats spēj tikt galā ar lielāko vairumu no vienkāršajām slimībām, saaudzēt brūces un traumas, arī tad, ja neko nedara un nelieto nekādas zāles.

Bieži vien slikta ārsta padoma rezultātā tie pacienti, kuru veselība ir pietiekoši laba lai paši tiktu galā ar slimību, tie arī izārstējas, bet tiem, kuriem veselība ir sliktāka, tik slikta, ka tie paši nespēj atveseļoties, tiem ārsts sabojā veselību vēl vairāk.

Tas nav īsts ārsts, kurš visu mūžu mācījies atpazīt slimības pēc ārējiem simptomiem, izraksta medikamentus, lai varētu tikai īslaicīgi mazināt pacienta ciešanas, nemaz necenšas ieteikt tam atbrīvoties no egoisma, lai novērstu patieso slimības cēloni, lai tas saprastu Visuma likumus un to kāpēc šajā pasaulē ir slimības.

Kopumā no tāda ārsta būs maz jēgas, jo tas nespēs atbrīvot cilvēkus no ciešanām un izārstēt.

Ārsts, kas nespēj saprast cilvēka psiholoģisko stāvokli, tāds ārsts nevarēs izārstēt cilvēku.

Daudzi pacienti nepareizi domā, ka ārsti ir visspēcīgi un visus var izārstēt. Ārsts nav radījis slimību un tāpēc nav noteicējs kā slimību izārstēt, pat ja viņš ļoti cenšas. Ārsts var palīdzēt cilvēkam tikai tad, ja Dievs viņam dod tam svētību.

Labam ārstam ir jāsaprot kāda ir sakarība starp slimību un cilvēka raksturu. Ja ārsts ārstē slimību, nedodot slimniekam padomu kā tam izmainīt savu raksturu, tad ārsts ar to nopelna sev negatīvo karmu, un arī slimajam cilvēkam slimība pāriet dziļākā formā, viņa prāts paliek vēl egoistiskāks, intelekts vēl primitīvāks un prāts vēl netīrāks. Vēlāk šajā dziļākajā plānā smalkajā ķermenī problēmas vēl smagāk ietekmēs cilvēka likteni.

Mūsdienu medicīnā valda tendence pārdot jebko, ar mērķi nopelnīt, medicīna kļuvusi par ienesīgu biznesu, kur galvenais ir nopelnīt, nevis kādu izārstēt. Mūsdienās vairumam ārstu vismazāk par visu interesē pacienta veselība, jo arī starp ārstiem, gluži tāpat kā visur citur sabiedrībā, ir pavisam maz tādu, kam tīra sirds.

Gadās, ka ārsti nemaz nemēģina iedziļināties un izprast pacienta slimību, tos interesē tikai saņemt naudu par apmeklējumu, vai arī izrakstīt dārgas zāles, par kuru pārdošanu viņi saņem prēmijas no zāļu ražotājiem.

Farmaceitiskās firmas par stipri paaugstinātām cenām piedāvā dažādus ķīmiskus preparātus, kas, lai gan dažreiz arī palīdz ātri atbrīvoties no dažiem akūtiem slimības simptomiem, tajā pašā laikā rada virkni citas veselības problēmas, kas bieži vien ir vēl bīstamākas nekā tas simptoms, ko tās likvidē.

Daudzas mūsdienu medicīnā izmantotās zāles nav zinātniski izpētītas un pārbaudītas, tomēr neskatoties uz to farmācijas kompānijas, dzīdamās pēc peļņas, tās ražo un reklamē kā brīnumlīdzekli.

Sakarā ar to, ka mūsdienu medicīna sagādā vilšanos daudziem slimniekiem, pacienti aizvien vairāk mēģina ārstēties ar netradicionālajām metodēm, izmantojot ajurvēdu un homeopātiju.

Godīgākie un saprātīgākie mediķi ar interesi studē šīs zināšanas un cenšas pielietot praksē. Tomēr otra daļa no mediķiem cenšas visiem spēkiem nopelt alternatīvās medicīnas metodes, saucot to praktizētājus par šarlatāniem, kaut gan bieži vien to ārstēšanas metodes ir daudz efektīvākas. Lai nomelnotu alternatīvo medicīnu praktizētājus, tiek izvilkti gaismā atsevišķi neveiksmīgi netradicionālas medicīnas ārstēšanās piemēri, kā pierādījumi, ka šāda ārstēšana ir jāaizliedz, tajā pat laikā par simtiem neveiksmīgu tradicionālo ārstu ārstēšanas piemēriem netiek runāts, tos rūpīgi slēpj.

Ajurvēdas ārstēšanas metodes ārstē cilvēku ilgtermiņā, nevis noņem ārējos simptomus, tām nav negatīvu blakusefektu un ajurvēdas medikamenti, kas parasti ir dabiskās zāles un augi, ir daudz lētāki.

Lai nepieļautu konkurenci medicīnā ir ieviesti visādi sertifikāti un diplomi, un ja nav attiecīgu dokumentu, pat labs ārsts tiek saukts par šarlatānu. Turpretim tiek pieņemts, ka ārsts, kam ir diploms, ir labs un zinošs ārsts, pat ja viņš nemāk ārstēt.