Kritika ir kaut kādu kļūdu atklāšana un iztirzāšana. Ja kritizē tāpēc, lai otrs cilvēks uzlabotos, tā ir konstruktīva kritika. Ja kritizē tāpēc lai paceltu sevi, tā ir destruktīva kritika.

Kritisks noskaņojums  sagrauj laimīgu dzīvi, tā ir destruktīva. Tomēr jāsaprot, ka kritika nav tas pats, kas objektīva  situācijas vai cilvēku analīze, kas ir nepieciešama un  ir pozitīva. Nevajag kritizēt cilvēkus, bet veikt situācijas analīzi, un domāt kā to atrisināt.

Kritisks cilvēks kritizējot citus nostāda tos par sevi zemāk.  Kritika balstās uz skaudību,  kad katram pašam liekas ka viņš ir labāks.

Ja mēs kritizējam citus cilvēkus, destruktīvi runājam par citu trūkumiem tos pazemojot, tad  tā cilvēka negatīvas rakstura īpašības pāriet pie mums. Piemēram, ja kritizē kādu, ka viņš ilgi guļ, tad kritizētājs pats ar laiku vairs nevarēs no rīta agri piecelties. Tā cilvēka, kas izsaka kritiku, dzīvē sāks notikt negatīvas lietas, kuras viņš nekādi nesaista ar savu kritizēšanu.

Savukārt tam cilvēkam, kuru kritizē, negatīvās īpašības samazinās. Tāpēc ir jāpriecājas, ja kāds mūs kritizē. Cilvēks kuru kritizē, nedrīkst atbildēt ar kritiku. Ja cilvēks iztur kritiku, pazemīgi pacieš, atzīst savu nepilnību,  tad viņa sliktās īpašības pāriet pie kritizētāja, bet viņš pārņem tā cilvēka, kas viņu kritizē labās īpašības.

Garīgi attīstīts cilvēks uzslavas uzskata par indi, bet kritiku par nektāru. Ja tas dzird apvainojumus, tad viņš pateicas par tiem  un saka, jā, no malas ir labāk redzams, paldies ka aizrādījāt.

Ja kāds cits kritizē vēl kādu, un mēs to dzirdot klusējam , mēs kļūstam par šis kritikas daļējiem līdzvaininiekiem, saņemot daļu no negatīvās karmas.

Lai uzlabotu savu raksturu vajag domāt par pozitīviem cilvēkiem, un tos slavēt. Tā cilvēks uzlabo savu raksturu un savu karmu. Cilvēkam jāslavē tos, ko ir nostādījis par sevi augstāk, tad viņš ar slavēšanu pietuvināsies viņiem.