Pozitīvā domāšana, kā to pasniedz un popularizēta Rietumu psihologi ir aplama teorija. Visi, kas paši ir pamēģinājuši pozitīvo domāšanu, ir pārliecinājušies, ka tas reāli nestrādā. Viens no pirmajiem, kas to izdomāja ir amerikānis Deils Kārnegī.

Rietumu psihologu pozitīvās domāšanas teorija liek cilvēkam iestāstīt pašam sev to, kas nav. Tā ir pašapmāna un liekulības filozofija. Cilvēks cenšas iedvest sev, ka viss ir labi, bet patiesībā nekas nemainās, jo viss paliek tā kā ir.

Daudzi cilvēki cenšas domāt, ka viņu centieni vainagosies ar panākumiem un beigusies tā, kā viņiem ir izdevīgi. Nevajag pārāk paļauties šādām ilūzijām, ir jādomā reāli. Tas nenozīmē, ka ir jādomā, ka nekas neizdosies, un jāatmet cerības.  Tas nozīmē tikai to, ka ir mierīgi jārēķinās ar iespēju, ka var notikt gan pozitīvais, gan negatīvais scenārijs, un tas ir Dieva ziņā.

No pozitīvām domām, no tā, ka cilvēks pats sev iestāstīs, ka viss būs labi un ka viņa darbības beigsies veiksmīgi, patiesībā nekas nemainīsies.

Patiesībā cilvēka darbību iznākumu nosaka citas lietas – vislielākā mērā to nosaka iepriekšējās dzīves karma, mazākā mērā to nosaka cilvēka darbība šajā dzīvē, bet domas to ietekmē pavisam minimāli.

Ja cilvēks iestāsta sev, ka viņš pats ir labāks, tad ar to viņš tikai palielina savu viltus ego, viņš sāk uzskatīt citus par sliktiem un vainot tos savās problēmās, sabojās attiecības ar apkārtējiem, un kopumā paliks arvien nelaimīgāks.

Ja cilvēks iestāsta sev, ka ir labāks, gudrāks, spēcīgāks, skaistāks nekā patiesībā ir, tad viņš pats var būt arī sāk dzīvot tādā ilūzijā, bet visi apkārtējie tādā ilūzijā nedzīvo, tie redz realitāti kāda tā ir, un redz, ka patiesībā šis cilvēks nav tas, ko viņš cenšas tēlot. Tā viņš iegūst nevis citu cilvēku cieņu un labvēlību, bet kļūst par apsmieklu, un saņem citu cilvēku nosodījumu.

Daudzi cilvēki skatās uz dzīvi pesimistiski, jo redz ka patiesībā dzīvē problēmu, nekārtību  un ciešanu ir daudz, un nav iemesla optimismam.

Daži cilvēki materiālist cenšas sevi mākslīgi iedvesmot, ka cilvēks dzīvo tikai vienreiz un nevajag sevi apgrūtināt ar dažādām problēmām, bet vajag priecāties par dzīvi un nodzīvot to pēc iespējas skaistāk.

Patiesībā šāds materiālistiskais optimists ir nekas vairāk kā pesimists bez pieredzes, kurš vēl nav pietiekami iepazinis dzīvi. Visu materiālistisko optimistu klupšanas akmens ir tas, ka viņi neņem vērā laika ietekmi, ignorē reālos procesus.

Mūsdienās cilvēki ar pozitīvo domāšanu saprot iestāstīt sev, ka viss izdosies tā kā cilvēks iecerējis. Tomēr afirmācijas un dažādas citas psihologu tehnikas, ar kuru palīdzību cilvēks pats sev uzspiež pozitīvu domāšanu reāli nestrādā, tāpēc ka šī pozitīvā domāšana nenāks no dvēseles, bet gan tiks ar varu uzspiesta prātam.

Mūsu kultūrā ir pieņemts visus vērtēt un pasvītrot negatīvo. Patiesībā trūkumi piemīt pilnīgi visiem. Bet kāpēc gan vajag tos ievērot un koncentrēties uz tiem? Prakse rāda, ka citi cilvēki arī labāki nekļūst, ja norāda uz viņu trūkumiem.

Ja cilvēks redz citu trūkumus, tad tas nozīmē ka viņam pašam ir trūkumi. Katram cilvēkam ir tendence kritizēt citus tikai tāpēc, lai izceltu pats sevi, apliecinātu citiem savu pārākumu, kritizējot citus parādīt ka pats ir gudrāks.

Kad cilvēks saskata citu trūkumus, tad šie trūkumi ar laiku pāriet pie viņa paša. Tāpēc Vēdiskā tradīcija iesaka vienmēr censties saskatīt pozitīvo apkārtējā pasaulē. Patiesībā visur ir pozitīvais, pat tur, kur viss izskatās ļoti negatīvi, ir kaut nedaudz pozitīvā.

Patiesa pozitīvā domāšana nozīmē censties saskatīt labo visos citos apkārtējos cilvēkos. Tad, kad cilvēks saskata pozitīvo citos cilvēkos, tad tas atspoguļojas un ar laiku pāriet viņa prātā. Prāts ir ļoti uzņēmīgs un uzņem sevī visu apkārtējo.

Cilvēkiem ir tendence kritizēt arī tos, kas kaut ko dara arī tad, ja paši šajā procesā nepiedalās, un nevarētu to izdarīt pat tādā kvalitātē, kā to kāds cits izdarījis. Ja cilvēks kritizē citus, tad citu negatīvās īpašības pāriet kritizētāja prātā, bet ja cilvēks saskata citos pozitīvo, tad citu pozitīvās īpašības pāries paša prātā.

Ir mušas un bites apziņas. Mušas redz netīrumus un tos arī atrod, dzīvi pavada dzīvojot  netīrumos. Bites ievēro tikai ziedus, dzīvo starp ziediem un savāc medu.

Attiecības ar apkārtējiem ir jāveido ņemot vērē kādā statusā attiecībā pret mums ir šis cilvēks.

Attiecības pēc statusa un vecuma iedalās attiecībās ar jaunākiem par mums, ar mums līdzīgiem un par mums vecākiem un augstākā statusā esošiem cilvēkiem.

Mūsdienās vairums cilvēku naida, mantkārības un kaisles dēļ pret apkārtējiem izturas nepareizi:

Jaunākos – aiz naida ekspluatē, uzbāž savu viedokli, izmanto savā labā, grib būt pārāks un sacenšas ar sev līdzīgiem aiz mantkārības, un apskauž un kritizē vecākos un augstāk stāvošos savas kaisles dēļ.

Tāda attieksme agri vai vēlu sabojā attiecības ar apkārtējiem.

Lai attiecības veidotos pareizi, vajag izrādīt mīlestību, labestību un žēlsirdību pret jaunākiem, izveidot draudzīgas attiecības ar līdzīgiem un izrādīt cieņu un godu vecākiem.