Viena no vērtīgākajām rakstura īpašībām ir spēja savaldīties. Savaldība nozīmē nezaudējot prāta līdzsvaru, mierīgi turpināt darīt to, kas jādara. Savaldība ir jūtu darbības kontrole.

Savaldību, spēju nenovirzīties no nospraustā mērķa var iegūt tikai tad, ja cilvēks pieņem likteni, ja viņš ir pazemīgs. Ja cilvēks pazemīgi pieņem situāciju, pieņem likteni tādu kāds tas ir, tad viņš var pierast pie visa. Ja ir savaldība, tad cilvēks ar pazemību var sasniegt visus mērķus.

Savaldība nozīmē mierīgi, ar cieņu, lai arī cik grūti tas būtu, pieņemt:

1) ārējo vidi, valsti, pilsētu, pieņemt un cienīt valdību, klimatu, dabu, zemi, nepiesārņot to.

2) sociumu, radiniekus, darbu, vecākus, draugus un ienaidniekus, ienaidniekiem tāpēc nevajag padoties, bet vajag aizstāvēties ar vēsu prātu un bez naida.

3) sevi tādu, kāds tu esi, savu izskatu, savu veselību, savas spējas. Izskats katram patīk savādāks, katram ir cita gaume, vienam patīk tāds deguns, citam savādāks liekas skaists. Glabāt sevi kā dārgumu, nezaudēt līdzsvaru likteņa grūtos brīžos. Varbūt kādam tieši tāds tu esi vajadzīgs, nevis savādāks, jo katram ir sava, atšķirīga gaume

Ja sieva/vīrs pamet, tad arī to jāpieņem, jāizturas mierīgi, savaldīgi, pazemīgi jāpieņem šo faktu.

Ja cilvēks mirst nomodā pie skaidras apziņas un domā par dievu, tad viņš iegūst labāku dzīvi augstākajās pasaulēs.

Savaldība dod spēku. Mums pašiem šajā dzīvē nekas nepieder, un visu ko mums liktenis dod, to nosaka augstāki spēki. Kad cilvēks pieņem likteni, viņam pazūd stress, viņš nomierinās, un problēma atrisinās.

Cilvēkam mirstot jāpieņem doma, ka viņš mirst, nevajag celt paniku no tā ka mirst, jābūt savaldīgam un pazemīgam.

Vissvarīgākais ir savaldīt savu mēli, tas ir vēlmi runāt un vēlmi baudīt garšas, tas ir ēšanu.

Pirms runāt vajag domāt, bet pirms domāt vajag lasīt, lai uzzinātu kā pareizi domāt.

Lepnība sagrauj cilvēka dzīvi.