Agrāk, kad nebija nekādu noteikumu skolotājiem, viss bija uz skolotāja atbildības. Skolotājam bija nerakstītas tiesības bērnus sodīt pēc saviem ieskatiem. Tomēr skolotāji šīs tiesības ļaunprātīgi neizmantoja, bet bērni izauga par labiem cilvēkiem.

Tagad skolotājiem aizliegts bērnus sodīt, bet bērnus “izglīto”, lai tie zina savas tiesības. Jaunā paaudze ļoti labi saprot savas tiesības, bet nemāk pat pieklājīgi uzvesties, nezin savus pienākumus, un būdami vēl prātā dumji, to arī atbilstoši dumji izmanto. Rezultāts ir ļoti bēdīgs.

Lai likvidētu šo bardaku vajadzētu atgriezties pie sen senā likuma – skolotājs ir jāciena, jo viņš ir par kārtu gudrāks par skolēnu, un jāklausa, viņa darbība skolēnam vispār nav apspriežama.

Ir jāpieņem, ka skolotājam vienmēr ir taisnība, un bērns par to nedrīkst sūdzēties. Ja nepatīk skolotājs – ej kur gribi. Tikai ar tādu attieksmi var izaudzināt labu cilvēku.

Iespēja sūdzēties par to, ka skolotājs soda bērnus nosaucot to par vardarbību, un citām skolotāju darbībām (atskaitot kriminālām) uz visādiem palīdzību telefoniem, bērnu tiesību aizsardzības organizācijām un policiju, bērna muļķa prātam liek justies visvarenam, bez tam, tas atņem skolotājam iespēju bērnu audzināt ar soda metodēm un nostāda viņu bezpalīdzīgā stāvoklī.

Rezultātā bērni, saprotot ka ir nesodāmi, nevienu neklausa un dara ko grib, jaunā paaudze izrāda klaju necieņu pret visiem, ir vardarbīga uzvedībā un asi runā pretim.

Pastāvot nesodāmībai pusaudži savu vardarbību vērš, pirmkārt, jau uz saviem vienaudžiem, kas ir fiziski vājāki un nespēj aizsargāties. Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas pētījuma dati atklāja, ka katrs trešais pusaudzis Latvijas skolās tiek pakļauts vienaudžu fiziskajai un emocionālajai vardarbībai.