Veselība

Veselība ir vislielākā bagātība, bez veselības neviens cilvēks nevar būt laimīgs. Zināšanas kā uzturēt veselību ir vissvarīgākās cilvēka dzīvē.

Ja cilvēks pareizi ēd, ievēro uzvedības normas, nepiesaistās jutekliskām baudām, ir dāsns, redz visu dzīvo būtņu garīgo dabu, taisnīgs, spējīgs piedot, paklausa skolotājiem un cienījamiem cilvēkiem, tāds tiks atbrīvots no visām ciešanām. Ja tam piemīt labsirdība, saprāts, runa un labi darbi, samierinošs prāta stāvoklis, garīgo zināšanu sapratne un garīgā prakse, tāds cilvēks nekad neslimos.

Šajā pasaulē eksistē trīs veidu medicīnas:

  1. Mūsdienu medicīna, “tradicionālā”, alopātiskā, pēc kuras strādā visās medicīnas iestādēs Rietumu pasaulē. Tā radās tikai dažus simtus gadus atpakaļ. Tā uzskata, ka cilvēks ir nejauši izveidojies ķīmisku elementu savienojums, ar nesaprotamā veidā attīstījušos apziņu. Mūsdiena medicīna nespēj izskaidrot daudzus procesus cilvēka organismā (no kurienes rodas nervu impulsi, kas nodrošina ķermeņa temperatūru, kā audi zina kā augt, kā saaugt rētām traumu gadījumā, utt.), nespēdama izskaidrot to, tā pieņem, ka daudz kas ķermenī notiek „automātiski”, pats par sevi. Vēdas apraksta visus šos procesus, un izskaidro to darbību. Alopātiskā medicīnaparasti nodarbojas tikai ar slimības ārējās izpausmes simptomu bloķēšanu, bet pašus slimības cēloņus neārstē. Dzerot ķīmiskās zāles, faktiski slimība tiek iedzīta dziļāk audos.

Mikrobi  ir tie, kas parazitē uz organisma netīrības, tie faktiski dara labu darbu, likvidējot amu jeb piesārņojumu. Antibiotikas iznīcina visu mikrofloru, gan slimību mikrobi, gan dabisko cilvēka mikrofloru,  slimības ārējie simptomi pazūd, bet ama paliek. Kad slimnieks iedzer antibiotikas, tās iznīcina mikrobus, kas nav faktiskais slimības cēlonis.  Uz doto brīdi slimnieka stāvoklis uzlabojas un rodas izveseļošanās ilūzija. Iekaisums mitējās, jo mikrobi ir iznīcināti,  bet šī ama, kas ir palikusi turpat kur bija,  izveido vēl ļaundabīgāku formu, kuru rezultātā rodas dažādas vēl nopietnākas slimības. Lai tās ārstētu parasti ārsts nozīmē vēl citas ķīmiskas zāles, kā rezultātā sākas deģeneratīvie procesi, kas sagrauj audus.

Ama ir nepārstrādāta barība, vai indīga barība, tas ir fiziskajā līmenī. Prāta līmenī ama ir nepārstrādātas emocijas, neatrisināts iekšējais konflikts, kas apziņa konfliktē ar apkārtējo vides apstākļiem.

Pretsāpju zāles dzerot, problēma turpina progresēt, bet cilvēks jutas atvieglots un domā ka ir atveseļojies.

Pēc oficiālās statistikas tikai no ķīmisko zāļu lietošanas vien katru gadu mirst desmitiem tūkstoši cilvēku, bet daudzreiz lielāks daudzums sabojā savu veselību.

  1. Austrumu medicīna, jeb Ajūrvēda (daži to sauc par “alternatīvo”), patiesībā ir tradicionālā, tā ir medicīna, kuru praktizēja cilvēki tūkstošiem gadu līdz tam laikam kamēr sāka izplatīties tagadējā rietumu alopātiskā medicīna. Visas pārējās medicīnas ir cēlušas no ajurvēdas. Ajurvēda Indijā vēl joprojām ir tradicionālā, pamata medicīna.

Hipokrāts, kas tiek uzskatīts par mūsdienu medicīnas tēvu, faktiski transformēja ajurvēdu pēc savas izpratnes, un nodeva pārējiem. Pēc tam Avicenna šo darbu  pārņēma un viduslaikos popularizēja ajurvēdas zināšanas visā pasaulē. Avicenna savas zināšanas balstīja uz ajurvēdas traktātu Aštanga Hridaija, un pasniedza tautai, un viņš arī pirmais sāka popularizēt alopātiskās ārstēšanas metodes, tas ir, slimības seku likvidēšanu, kas šobrīd ir rietumu medicīnas pamatā.

Ājurvēda ārstē visu ķermeni, ne tikai atsevišķu slimību, pie kam lielāku nozīmi piešķirot slimību cēloņu likvidēšanai. Lai izvairītos no slimībām cilvēkam jādzīvo harmonisku dzīvesveidu, atkarībā no ķermeņa konstitūcijas, vecuma, garīgā stāvokļa, kas katram pacientam individuāli. Viens no ājurvēdas pamatpostulātiem ir šāds „Kas vienam nektārs, tas otram inde”. Ājurvēdas ārstēšanas uzdevums ir atjaunot līdzsvaru starp mums un apkārtējo pasauli, padarot dzīvi harmonisku un laimīgu. Ājurvēdas ārsts norāda kā pareizi dzīvot, lai atveseļotos un neslimotu.

Ajur – dzīve, veda – zinātne. Zinātne pār dzīvi.

Mūsdienās Ajurvēda balstās uz 3 galvenajiem darbiem – Aštanga Hhridaja, Šušruta samhita un Čaraka samhita. Ajurvēda pastāvēja desmitiem tūkstošus gadus atpakaļ, to neviens nav izdomājis, tā ir no Dieva.

Visas vēdiskās zināšanas tika pierakstītas vēdās, vienā no četrām galvenajām vēdām, Rigvēdā, ir norādes par ajurvēdu, aprakstītas daudzas slimības un dotas to ārstēšanas metodes. Daudzi terapeitiski materiāli kā mumio, u.c, tur ir aprakstīti.

  1. Tautas medicīna: dziednieki, burvji. Šajā grupā, tās zināšanu pamatā praktiski nav nekādas sistēmas. Tautas medicīna balstās uz laika gaitā empīriski sakrātām zināšanām un uz tām balstītu praktisku darbību, kuras mērķis ir saglabāt veselību, pagarināt mūžu, ārstēt slimības, izstrādāt higiēnas un profilakses pasākumus. Ekstrasensi un eksperti, kas strādā ar bioloģiskā lauka korekciju, enerģētisko sakārtošanu, var labākajā gadījumā uz laiku uzlabot situāciju, iedzenot problēmu dziļākā līmenī.

Ja cilvēks saslimst, tad jāpadomā, ar ko mēs kādu esam apvainojuši. Ja tādu neatrod, tad vienalga jābūt kaut kādam iemeslam sevī.

Atbilstoši tam šajā pasaulē eksistē trīs veidu psiholoģijas:

Rietumu psiholoģija apskata cilvēku kā “attīstītu mērkaķi”, un, lai gan apgalvo , ka strādā ar  cilvēka personību un prātu, patiesībā tai nav skaidra izpratne ne par vienu, ne otru. Ja uzdosiet rietumu psihologam jautājumus, kas ir dvēsele, prāts vai personība, Jums neizdosies iegūt skaidru atbildi.

Vēdas apraksta ne tikai “fizisko”, bet arī “smalko” ķermeni, kā arī psiholoģiskos personības aspektus,  dvēseli, enerģijas centrus (čakras) un pranas kanālus, psiholoģiskos personības tipus, kas ir saprāts, jūtas, prāts, un ego. Galvenie Austrumu psiholoģijas principi – mēs esam mūžīgās dvēseles, iemiesojot uz materiālajiem ķermeņiem.

Mēs ar savām domām, vēlmēm, reakciju uz notikumiem un darbībā veidojam savu likteni, nosakām kāda būs mūsu dzīve, tā varam mainīt savu likteni. Dziednieks, ārsts var tikai nedaudz pārvietot problēmu, attālināt slimību uz kādu laiku.

Vislielākais grēks ir mīlestības apspiešana savā dvēselē un dzīvošana sava egoisma apmierināšanai.

Visi cilvēki, kas ir mums visapkārt – sieva, vīrs, vecāki, draugi, bērni, kolēģi, un it īpaši ienaidnieki, patiesībā ir mūsu skolotāji, caur kuriem mēs saņemam dzīves mācības saskaņā ar mūsu garīgās attīstības līmeni un to, ka mums šajā vieta šajā laikā ir visvairāk nepieciešams. Neviens tāpat neienāk mūsu dzīvē, un nekas mūsu dzīvē nenotiek nejauši, nav nejaušu sakritību.

Viss ļaunums ir mūsos iekšā, mūsu egoismā, bet viss labais ir mums visapkārt. Daudzi domā otrādi, ka es esmu labs, bet citos ir tik daudz ļauna, netaisnības. Tam par pamatu ir izpratne ka “Es esmu ķermenis”, un viss, kas tam ir labi – komforts, bagātību, garšīgs  ēdiens – tas ir dievišķi, bet viss, kas tam ir slikti – slimības, slikta attieksme, visādi negadījumi – tā ir netaisnība, dabas kļūda.

Bet Ājurvēda ir balstīta uz koncepciju – “Aham brahmasmi” – “Es esmu dvēsele”, es esmu daļiņa no Dieva.

Mēs ierodamies šajā pasaulē ar nolūku lai samazinātu ļaunumu sevī.  Ja cilvēks dzīvo labi un pārticīgi (pateicoties savai labai karmai), bet viņa egoisms un lepnums nav samazinājies – viņa dzīve ir nodzīvota bezjēdzīgi, bet ja cilvēks dzīvo dzīvi kas pilna ar grūtībām, bet apmierināts, bez dusmām un bailēm, tad var teikt ka viņa dzīve ir jēgpilna.

Veselība ir atkarīga no psihes, garīgām lietām. Tāds cilvēks, kas netic Dievam un nedzīvo garīgu dzīvi, tāds noteikti būs slims.  Ja cilvēks piesārņo savu smalko ķermeni ar nepareizām darbībām,  tad arī fiziskais ķermenis piesārņosies un radīsies dažādas hroniskas slimības, atkarībā no tā kādas bija darbības.

Ar vecumu fiziskais ķermenis nolietojas un arvien vairāk pakļaujas karmas ietekmei. Lai uzturētu sev labu veselību vecumā, ar to ir jāstrādā, jāveic askēzes. Ja cilvēks nerūpējas par savu veselību, tad slimības ir neizbēgamas.

Vairums cilvēku ir par slinku, lai rūpētos par savu veselību. Vīriešiem galvenais slimību iemesls ir pārpūle, nervu slimības, sievietēm slinkums, kas izpaužas kā onkoloģija, imunitātes problēmas.

Atkarība ir mentālā pieķeršanās tam, kas dod baudas sajūtas, bet kas sagrauj pašu cilvēku, piem. narkotikas, saldumi, utt.

Nesenā pagātnē, kad cilvēki sāk ēst gaļu ikdienā, strauji sākās slimību laikmets, cilvēki sāka daudz vairāk slimot.

Ja cilvēks saprot, ka viņš ir dvēsele, tad viņam viegli mīlēt citus. Ja cilvēks piesaistīts pie ķermeņa, uzskata ka viņš ir ķermenis, tad tāds cilvēks nespēj mīlēt visus.

Sevis apzināšanos kā fizisku ķermeni, un uz savu materiālo ķermeni visvairāk liek koncentrēties tādas lietas kā alkohols, gaļas ēšana un sekss.

Visas slimības ir nepareizu emociju rezultāts, piem. žultsakmeņi veidojas no neizrādīta naida, ja cilvēks sevī uzkrāj naidīgumu.

Visām slimībām ir kopējs iemesls, jeb pragja aparatha, un tas ir – noziegums pret viedumu. Cilvēka daba ir tiekties pēc laimes, bet katrs šajā pasaulē to dara savādāk. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēl to nedara pareizi, neracionāli izmanto viņam dotās iespējas, tas nonāk disharmonijā ar sevi, un iegūst slimība

Pasaule ir kā liels orķestris, kurā katrs spēlē savu instrumentu, bet ja kāds spēlē neharmonijā ar pārējiem, tas rada kopēju disharmoniju.

Katram savus pienākumus ir jāizpilda, cik vien iespējams labi, kaut arī neviens no mums nevar visu izdarīt ideāli. Galvenais ir saprast savas kļūdas un no tām mācīties.

Arī Napoleons ir teicis šo principu: “parastu cilvēku no liela cilvēka atšķir tikai viens moments, un tas ir –  spēja atzīt savas  kļūdas.”

Čaraka teica, ka ar ajurvēdas palīdzību visi var kļūt laimīgi, jo tā nāk no pilnīga avota, no Dieva, tā ir integrāla daļa no Vēdām. Pilnīgas zināšanas var nākt tikai no pilnīga objekta, un tāds ir tikai Dievs. Visas pārējās zināšanas, kas nāk no cilvēkiem, ir nepilnīgas, jo tās nāk no nepilnīgiem autoriem.

Ajurvēda uzskata ka slimībai ir sešas stadijas. Uzkrāšanas stadija, bailes, kas rada spazmas, traucēts gremošanas process, disbakterioze. Vairums slimību iemesls ir bailes. Patandžali, kas ir joga sutras autors, saka ka īstam viedajam ir jāmāk pārvarēt slimības. Tāds cilvēks, kas nav pats sev ārsts, ir muļķis.

Mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju domāt sistemātiski. Mūsdienās visapkārt ir ļoti daudz informācijas , cilvēki apmeklē daudz lekcijas, bet galvenais nav informācijas daudzums ko mēs uzņemam, bet gan šīs informācijas transformācija saprātā. Ajurvēda māca domāt sistemātiski. Tā piedāvā vienkāršas metodes, ar kuru palīdzību var izārstēt slimības, ko rietumu medicīna uzskata par neizārstējamām.

Alberts Einšteins ir teicis – “Cik daudz mēs zinām, bet cik maz saprotam.”