Kritika ir kaut kādu kļūdu atklāšana un iztirzāšana. Ja kritizē tāpēc, lai otrs cilvēks uzlabotos, tā ir konstruktīva kritika. Ja kritizē tāpēc lai paceltu sevi, tā ir destruktīva kritika.

Kritisks noskaņojums  sagrauj laimīgu dzīvi, tā ir destruktīva. Tomēr jāsaprot, ka kritika nav tas pats, kas objektīva  situācijas vai cilvēku analīze, kas ir nepieciešama un  ir pozitīva. Nevajag kritizēt cilvēkus, bet veikt situācijas analīzi, un domāt kā to atrisināt.

Kritisks cilvēks kritizējot citus nostāda tos par sevi zemāk.  Kritika balstās uz skaudību,  kad katram pašam liekas ka viņš ir labāks.

Ja mēs kritizējam citus cilvēkus, destruktīvi runājam par citu trūkumiem tos pazemojot, tad  tā cilvēka negatīvas rakstura īpašības pāriet pie mums. Piemēram, ja kritizē kādu, ka viņš ilgi guļ, tad kritizētājs pats ar laiku vairs nevarēs no rīta agri piecelties. Tā cilvēka, kas izsaka kritiku, dzīvē sāks notikt negatīvas lietas, kuras viņš nekādi nesaista ar savu kritizēšanu.

Savukārt tam cilvēkam, kuru kritizē, negatīvās īpašības samazinās. Tāpēc ir jāpriecājas, ja kāds mūs kritizē. Cilvēks kuru kritizē, nedrīkst atbildēt ar kritiku. Ja cilvēks iztur kritiku, pazemīgi pacieš, atzīst savu nepilnību,  tad viņa sliktās īpašības pāriet pie kritizētāja, bet viņš pārņem tā cilvēka, kas viņu kritizē labās īpašības.

Garīgi attīstīts cilvēks uzslavas uzskata par indi, bet kritiku par nektāru. Ja tas dzird apvainojumus, tad viņš pateicas par tiem  un saka, jā, no malas ir labāk redzams, paldies ka aizrādījāt.

Ja kāds cits kritizē vēl kādu, un mēs to dzirdot klusējam , mēs kļūstam par šis kritikas daļējiem līdzvaininiekiem, saņemot daļu no negatīvās karmas.

Lai uzlabotu savu raksturu vajag domāt par pozitīviem cilvēkiem, un tos slavēt. Tā cilvēks uzlabo savu raksturu un savu karmu. Cilvēkam jāslavē tos, ko ir nostādījis par sevi augstāk, tad viņš ar slavēšanu pietuvināsies viņiem.

Gudrs cilvēks ir tas, kas māk runāt patiesību ar patīkamiem vārdiem. Citus apvainojot cilvēks ātri zaudē savu pozitīvi karmu.

Gudro no muļķa uzreiz var atšķirt tikai tad kad tie sāk runāt. Runa ir jākontrolē. Parasts cilvēks redz velnu visur, bet neredz Dievu.  Nedrīkst nevienu skaļi kritizēt, nosodīt, lamāties, asi izteikt savas pretenzijas. Vairums no visiem konfliktiem izceļas tikai no tā vien, ka cilvēks ir slikti izteicies.

Skaudība ir vilšanās un neapmierinātības sajūta, ko izraisījusi citu cilvēku labklājība un veiksme. Patiesībā citu cilvēku laime, ja vien tā viņu pašu nekādi neskar, cilvēkam nedod nekādu prieku.

Skaudība ir cēlonis jebkuram grēkam un ļaunumam, tā ir vissliktākā īpašība. Skaudīgam cilvēkam patīk redzēt ja citam cilvēkam ir slikti. Pilnīgi visiem cilvēkiem materiālajā pasaulē piemīt skaudība, tā ir iemesls, kāpēc mēs visi te esam.

Materiālās verdzības iemesls ir viltus ego, kas liek cilvēkam censties valdīt pār materiālo pasauli. Katrs cenšas kļūt par varenāko cilvēku, kā rezultātā dzīvā būtne ir materiālās pasaules gūstā.

Sievietes bieži apskauž citas sievietes par to, ka viņām gadījies labāk vīrs, par to ka citas sievietes ir skaistākas par viņām. Tāpēc viņas iegulda daudz laika sava skaistuma uzlabošanā.

Kolīdz cilvēks ierauga, ka citiem ir kaut kas labāks kā viņam, tā viņu pārņem skaudība. Skaudība ir visa materiālā progresa dzinējspēks. Cilvēks, būdams neapmierināts ar savu materiālo stāvokli nepārtraukti cenšas to uzlabot.

Filozofiskos patiesības meklējumos cilvēks tikai veltīgi tērē savu dārgo laiku un bezjēdzīgi iztērē savus spēkus. Pat tādam cilvēkam, kas visu zina, kamēr tas nebūs atbrīvojies no skaudības, nekāds garīgais progress nav iespējams.

Iemesls, kāpēc mēs atrodamies materiālajā pasaulē ir tas, ka dvēsele gribēja būt līdzīga Dievam, kļūt brīva un neatkarīga, bet tā ir ilūzija.

Katrs cilvēks pie sevis domā, ka nav sliktāks par Dievu, un kaut nedaudz skauž viņam. Kamēr tas ir tā, atbrīve no materiālās pasaules važām nav iespējama. Tikai tad, kad cilvēks pilnībā atbrīvosies no vēlmes būt par Dievu, tas nonāks garīgajā pasaulē.

Tagad populāra ir personības neatkarības un brīvības ideja, kas savā būtībā ir materiālistiska, un virza cilvēku uz garīgu degradāciju.

Cilvēks parasti pamana, kad citi kādu apskauž, bet neredz, ka pats ir skaudīgs. Svešu cilvēku skaudība katram liekas ļoti slikta un nosodāma, bet sava skaudība liekas tīrais sīkums.

Skaudību rada vai nu nepilnvērtības komplekss, uzskats ka man nav tas kas citiem ir, vai arī egoisms, nespēja samierināties ar to, ka kāds cits ir pārāks.

Tā piemēram, ja kāds izmācījies fiziku un nespēj sevi realizēt kā fiziķis, tad viņš kvalificējas par ekspertu un kritizē visus citus savā nozarē. Neizdevies aktieris piemēram kļūst par teātra kritiķi. Visi eksperti un kritiķi ir cilvēki, kas nav spējuši paši realizēties savā jomā.

Kritizēt kādu nozīmē apskaust to. Ja mēs citus apskaužam, tad iespējams ka mums tur ir apslēpts talants, un to vajag atklāt. Jāpaskatās kādi ir tie cilvēki, kam mēs skaužam, un tā mēs varam saprast kādi ir mūsu talanti. Tad vislabāk vajag kalpot tam, kuram mēs skaužam, un tad šis talants atklāsies.