Aiz perfekcionisma parasti slēpjas līdera talants, tāds cilvēks ir atbildīgs, tāds cilvēks pats ir iedomājies, ka viņam ir misija informēt un pamācīt citus. Parasti karjeras sākumā šiem cilvēkiem viss arī labi padodas, tiem ir veiksme, un tie iegūst kaut kādu varu, vai kļūst vismaz par maza mēroga līderi.
Perfekcionists idealizē savu apkārtni, viņš visu redz vai nu baltos vai melnos toņos, iedala visus labajos un sliktajos. Tas traucē viņa pasaules izziņai, jo viņš kļūst atkarīgs no saviem uzstādītajiem ideāliem. Viņš asi nosoda tos cilvēkus, kas nespēj būt ideāli, un ir greizsirdīgs pret tiem, kas ir sasnieguši vairāk, un lepns par saviem paša sasniegumiem. Rezultātā viņš tomēr nonāk konfliktā ar sabiedrību, un tāpēc cenšas norobežoties no tās. Nespēdams sasniegt pats savus uzstādītos ideālus, tas dzīvo stresā un viņam attīstās nepilnvērtības komplekss, jo aizvien vairāk tas saprot, ka pats arī nav spējīgs būt ideāls.
Perfekcionistam ir jāsaprot, pasaulē viss ir nepilnīgs, pilnīgi visi cilvēki apzināti vai neapzināti izdara kļūdas, lai cik arī pareizs cilvēks būtu, vienalga – tīši vai sagadīšanās pēc tam šad un tad sanāks izdarīt kaut ko aplamu. Nav tādu cilvēku kas nekad nekļūdās.
Kā perfekcionistam jāstrādā ar sevi:
1) nevajag censties darīt tā, kā dara visi, vienmēr vajag loģiski izvērtēt, vai tas patiešām ir tik pareizi, un vai to patiešām vajag tieši tev;
2) visu laiku mācīties, censties dzīvē pašam ievērot nevis savus principus, bet vēdiskos principus;
3) neuzņemties vienmēr par visu atbildību, iespēju robežās atļaut citiem pašiem atbildēt par sevi.
Perfekcionisms ved uz degradāciju. Perfekcionistam jāpārvēršas no ideālista par reālistu, jāsaprot ka šajā pasaulē pilnīgi nekas nav perfekts un bez trūkumiem, pat svētajiem daudzi trūkumi.
Fizioloģiski perfekcionistiem, kas idealizē attiecības, parasti sāp sirds ir sirds slimības.