Visa mūsu dzīve ir piesātināta ar strīdiem, ir īpaši ar saviem tuvākajiem un radiniekiem. Radiniekus un tuvākos apkārtējos mēs neizvēlamies, tie mums tiek iedoti neatkarīgi no mūsu gribas.  Ir jāsaprot, ka tie ir mums Dieva atsūtīti, lai mēs garīgi attīstītos. Tie ir cilvēki, kas pārstāv Dievu attiecībās ar mums. Viņi, tāpat kā mēs, ir daļa no Dieva, tāpēc mums pret viņiem ir jāizturas ar cieņu jebkurā situācijā.

Pat kara gadījumā pret visniknāko ienaidnieku ir jāizturas ar cieņu, jo arī tas ir Dieva sūtnis. Ja cilvēks izrāda necieņu savam ienaidniekam, tad ar to viņš izrāda necieņu Dievam.

Katra cilvēka misija šajā dzīvē ir viņa tuvākā apkārtne, kurā liktenis to ir ielicis, tas ir viņam ierādītais darba lauks, kurā tam ir pienākums rūpēties par mieru un kārtību. Viņa pienākums ir rūpēties par šo vidi un kopt to līdzīgi kā dārzniekam jākopj savu dārzu.

Nevar būt saimnieks savā vidē un savā dzīvē, ja nerūpējas par apkārtējiem. Tāds cilvēks, kas grib valdīt nerūpējoties par apkārtējiem, ir nevis saimnieks, bet nelietīgs ekspluatators.

Pat suns aizies no sava saimnieka, ja saimnieks par viņu pārtrauks rūpēties.

Mums ir jārūpējas gan par tiem, kas mums patīk, gan arī par tiem, kas neatbilst mūsu interesēm un uzstādījumiem. Parasti cilvēks, kas negrib kādam tuviniekam kalpot, izgudro sev visādus attaisnojumus, piemēram, saka, ka tas ir slikts, pagrimis, muļķis, utt.

Egoistisks cilvēks, kas negrib citiem kalpot, Vēdās tiek salīdzināts ar mērkaķi, kuru sadzēlis skorpions. Tāds cilvēks izdomā visādus iemeslus, lai neatdotu savus parādus un nepalīdzētu citiem.