Agrā bērnība

Sākumā bērns saprot tikai mīlestību, jo saprāts viņam vēl nav attīstījies, tāpēc viņam grūtu uztvert tēvu, bet māte ir tuvākais cilvēks.

Pirmos piecus gadus bērns vairāk mācās no mātes, un šajā posmā pats galvenais mātei ir ar savu piemēru bērnam iemācīt kā vajag cienīt tēvu, tas ir “pieņemt autoritātes”. Tikai tā bērns sapratīs galveno principu dzīvē, ka jāciena autoritātes, tikai tāds cilvēks, kas cienīs autoritātes, spēs saņemt zināšanas no tiem, kam ir zināšanas.

Sākumā māte bērnam ir vislielākā autoritāte. Ja māte izrādīs cieņu pret tēvu, tad bērns dabiski sāks cienīt visus vecākos. Ja māte neizrādīs cieņu tēvam, tad bērns nevienu necienīs.

Pat tad, ja ģimenē tēva nav, mātei ir vienalga bērna apziņā jārada pozitīvais tēva tēls.

Šajā vecumā bērnam jādod mīlestība, nevis zināšanas. Savu mīlestības emociju vislabāk nodot bērnam ar vieglu pieskārienu, to bērns vislabāk saprot, un neko vairāk viņam nevajag, nevajag viņu pārāk daudz bučot.

Ja vecāki sapērk daudz spēļu mantas, bērns pret tām izturas pavirši, virspusēji, viņa iztēle notrulinās, tās viņam nekļūst mīļas. Ja ir tikai dažas spēļu mantiņas, tad bērns var spēlēties ilgstoši ar tām, tā attīstot savu iztēli un radošumu.

Otrajā gadā bērns ir īsts narciss, viņš grib lai par viņu visu jūsmotu, ar visiem saviem darbiem lielās. Ietaisa podiņā un nes vecākiem rādīt. Šajā vecumā vajag viņu slavēt, lai viņš izbauda to. Ja viņu neslavēs, tad viņš visu mūžu gribēs lai viņu slavē.

Trešajā gadā bērnam jāaudzina sevī gribasspēku. Tikko kā  māte atiet nost no bērna, tad viņš sāk bļaut. Šajā periodā bērnam jāmācās izrādīt pacietību un cieņu pret vecākiem.

Ceturtajā gadā viņš grib justies patstāvīgs, vajag viņam ļaut cik iespējams pašam kaut ko darīt. Vecākiem ir jāļauj bērnam izdarīt kļūdas, tādas, kas nav veselībai bīstamas un nerada lielus materiālus zaudējumus, piem. sasmērēties, kaut ko salauzt.

Bērns grib spēlēties, jo tas bērnam ir galvenais pieredzes iegūšanas veids. Spēlē viņš iemācas kā izturēties un atrisināt dzīves uzdevumus dažādās situācijās. Pret bērna spēlēm jāizturas ļoti nopietni, nedrīkst tās apsmiet,  bērnam spēle ir tikpat nopietna lieta kā vecākiem īstā darbība.

Vecākiem ir jārūpējas, lai bērna rokās nenonāktu lietas, ar kurām viņš var traumēt sevi vai nodarīt ļaunumu sev un citiem.

Bērns pārbauda visu pasaulē, visu grib pamēģināt, vērojot vecāku reakciju. Ja vecākiem ir negatīva reakcija, tad bērns saprot, ka to darīt nedrīkst, tā bērns gūst pieredzi.

Bērnībā veidojas daudzi bērna kompleksi. Ja bērnam uzliek ļoti daudz ierobežojumus, tie paliek un pēc tam traucē viņam darboties.

Tēvam šajā vecumā grūti mācīt savu bērnu, jo parasti tēvs nespēj pieņemt to, ka bērns neizpilda to ko viņš saka, un dusmojas, bet tas ir tikai tāpēc, ka bērnam vēl nav attīstījies saprāts.

Līdz 5 gadu vecumam bērns ir karalis, pret viņu tā arī jāizturas. Bet tas nenozīmē, ka jāizpilda visas viņa vēlmes, tas nozīmē tikai to, ka nevajag likt viņam darīt kaut ko atbildīgu, kā arī nevajag uzreiz sodīt viņu par viņa kļūdām, jo varbūt ka viņš vēl pats nespēj tās saprast.

Bērnam jāmāca vienmēr teikt “lūdzu” un “paldies”. Tas nav jādara rādot priekšzīmi un pašiem vienmēr teikt lūdzu kad vecāki vēršas pie viņa, bet gan uzstājīgi pieprasot, lai bērns vienmēr pats tā teiktu.

Bērnam vienmēr labāk ir teikt pavēles, nevis lūgumus. Ja bērnam vienmēr saka lūdzu, piemēram lūdzu izdari to un to, tad viņš domā, ka visi viņam kaut ko lūdzas, un viņam ir iespēja izvēlēties vai lūgumu izpildīt vai nē.

Pareiza pieklājības audzināšana ir kad  māte sarunājoties ar bērnu visas savas vēlmes izsaka pavēles formā, bet sarunājoties ar vīru – lūguma formā. Diemžēl bieži notiek pilnīgi otrādi un māte  bērnam izsaka lūgumus, bet sarunājoties ar vīru izsaka pavēles. Bērns mācās nevis no tā kā māte izturas pret viņu, bet no tā, kā māte izturas pret tēvu.

Māte nedrīkst koncentrēties uz sevi, viņai jādod mīlestību bērniem. Māte tāpēc nedrīkst nodot bērnu auklītēm un bērnudārziem, kuros algotās personas nedod bērnam nekādu mīlestību. Bērnam tad liekas ka viņš ir slikts, Tāds bērns izaug nemīlēts un pats arī nevienu negribēs mīlēt, nevienam neuzticēsies.

Bērnam izaugot tad viņš problēmu gadījumā ierausies sevī, negribēs ne ar vienu runāt.

Bērna raudas ir vēršanās pie dieva pēc palīdzības.

Tāpat vien neviens bērns kaprīzes netaisa. Ja bērns ir kaprīzs, viņam kaut kas nepatīk.

Bērnam nepatīk ja viņu bez iepriekšēja brīdinājuma kaut kur ved, vajag viņam iepriekš pateikt kur būs jābrauc.

Ja ir sajūta, ka vīrs apgrūtina dzīvi, tad tas nozīme ka egoisms ir tik liels, ka cilvēks neko negrib dot, došanu uzskata par apgrūtinājumu.

Bērns līdz 3 gadu vecumam atceras savu iepriekšējo dzīvi, pēc tam viņš to visu aizmirst.

Mazi bērni var runāt svešās valodās, no iepriekšējās dzīves, ko neviens apkārt nesaprot.

Ja bērns raud un sauc pieaugušos, tad visbiežāk tas ir nevis ēst un dzert, bet gan vēlēšanās komunicēt.

Ja aizbāž bērnam muti ar knupīti, viņš ir apvainojies, jo, tā vietā lai ar viņu parunātos, iebāž mutē gumijas gabalu. Daži drošāki bērni atļaujas spļaut knupīti ārā.

Bērnam labi atkārtot skaņas, ko viņš saka, tas bērnam patīk, ka viņu saprot.

Bērnam patīk pieskārieni, bet nevajag viņu pārāk daudz bučot.

Nedrīkst barojot bērnu runāt pa telefonu vai ar citiem. Ja viņš par to apvainojas, tad viņš var kost pupā.

Ja bērns ir aptaisījies, tad nedrīkst viņu par to lamāt vai kritizēt.

Apmēram gada vecumā bērns grib visu ko darīt. Nedrīkst visu laiku viņam teikt – to nedrīkst, šo nedrīkst. Tomēr nedrīkst arī visu atļaut, tad viņam liekas ka ir visatļautība. Vajadzīgs zelta vidusceļš – jo ir ļoti svarīgi teikt arī nē, tikpat bieži cik jā.

Vajag atļaut bērnam visu pagaršot, sasmērēties, aptaustīt, ja vien tas nekaitē viņa veselībai.

Šajā vecumā ir jāstāsta visu ko viņš dara, jākomentē viņa darbības, tā viņš ātri iemācas runāt.

Tad kad iet ar bērnu pastaigāties, tad jārāda visu un jāstāsta, vajag savas darbības skaļi komentēt.

Nevajag slavēt bērnu, kad viņš ir laimīgs un dusmoties, kad viņš ir nelaimīgs.

Šajā vecumā jāatļauj bērnam pašam priecāties par sevi, un slavēt viņu.

Periods līdz septiņiem gadiem ir ļoti svarīgs garīgās attīstības ziņā. No vienas puses, šajā vecumā bērnam vēl nav attīstījies saprāts, bet, no otras puses, šajā laikā bērns vēl var atcerēties savu iepriekšējo dzīvi, un pat zināt savu mērķi šajā dzīvē. Vecākiem ir svarīgi šajā periodā uzturēties kopā ar bērnu, bet tas nenozīmē, ka ir jāizdabā viņam. Vecākiem ir pienākums likt bērnam saprast, ka viņam ir jāmācās cienīt vecākus un citus apkārtējos cilvēkus.

Parasti vecāki domā, ka tikai viņi kaut ko māca savam bērnam, kā tiem dzīvot, jo viņiem ir vairāk pieredzes. Patiesībā, arī katrs bērns ir iespēja, kas tiek dota vecākiem, lai tie kaut ko iemācītos.