Gaļas ēšana un karma

Karmas likums nosaka, ka to, ko mēs darām citiem, to pašu nākamajā dzīvē citi darīs ar mums. Karmas likums ir neizbēgams, tam ir pakļauti pilnīgi visi, kas dzīvo materiālajā pasaulē.

Vēdās teikts: “Ļauns un slikts cilvēks, kurš uztur sevi uz citu dzīvības rēķina, ir pelnījis nāvi sevis paša labad, jo citādi viņš ar savu darbību pagrimst.”

Ja šajā dzīvē cilvēks ēd citus dzīvniekus, tad nākošajā dzīvē tas atkal piedzims dzīvnieka ķermenī, un arī viņu nogalinās un viņa ķermenis tiks apēsts.

Gaļas ēšana ir attaisnojama vienīgi tādā gadījumā, ja cilvēkam nav citas izvēles un tas viņam ir dzīvības un nāves jautājums.

Tas neaatiecas uz dzīvniekiem, dzīvnieku pasaulē ir normāli, ka viens otru ēd.

Saskaņā ar Vēdām ne tikai cilvēka, bet arī dzīvnieku nogalinātājs ir uzskatāms par slepkavu, jo dzīvnieka miesa nav barība civilizētam cilvēkam.

 

Vienādu karmisko sodu par slepkavību iemanto visi slepkavības ķēdē iesaistītie:

1) tas, kurš atļauj slepkavot (kas pārdod lopu gaļas kombinātam),

2) tas, kurš nogalina (tie ir visi lopkautuves darbinieki),

3) tas, kurš pārdod nokauto dzīvnieku (gaļas veikalu pārdevēji, ieskaitot veikala vadītāju, krāvējus un apkopēju),

4) tas, kurš no dzīvnieka gaļas gatavo ēdienu,

5) tas, kurš izdala ēdienu,

6) tas, kurš šo ēdienu ēd.

 

Tas, kurš gaļu ēd, ir slepkavības pasūtītājs, bet visi pārējie ir slepkavības izpildītāji, kuriem arī pienākas atbilstošs sods.

Pasaulē nav neviena cilvēka, kas spētu radīt dzīvu būtni, to var radīt tikai Dievs, un tāpēc nevienam cilvēkam nav tiesības nogalināt dzīvo būtni pēc savām egoistiskajām iegribām.

Cilvēces strauja degradācija sākās pirms piectūkstoš gadiem, kad cilvēki sāka lietot uzturā gaļu. Gaļas industrija nes sabiedrībai aizvien vairāk ciešanas, tā patiesībā ir cēlonis kariem, sērgām, badam un daudzām citām nelaimēm.

Gaļēdājs ir cilvēks, kas zaudējis saprātu un neredz un nesaprot, ka gaļa ir nogalināta dzīvnieka līķis, ķermenis, kurā dzīvoja kāda dvēsele, tāda pati kā mēs, kas gribēja dzīvot un būt laimīga.