Adopcija

Bezbērnu dzīve ir smags slogs sievietei, karmisks sods, visdrīzāk tas nozīmē, ka viņa iepriekšējā dzīvē slikti izturējusies pret bērniem.

Tie, kas dzīvo bez bērniem, nākošajā dzīvē visdrīzāk paši piedzims vecākiem, kas viņus neaudzinās. Vēlmi adoptēt bērnu dod Dievs – ja tāda vēlme ir, tas nozīmē ka Dievs grib, lai cilvēks adoptē bērnu.

Ja sieviete nevar piedzemdēt bērnu, tas vēl nenozīmē, ka Dievs negrib lai viņa audzē bērnu, jo viņa to var paņemt no bērnu nama.

Par sveša bērna izaudzināšanu ģimene iemanto daudzkārt lielāku pozitīvo karmu nekā par paša sava bērna izaudzināšanu.

Tas bērns, ko cilvēks adoptēs, būs viņa karmiskais bērns, tāpat kā ja viņš būtu piedzimis viņam pašam.

Sākumā adoptētais bērns būs svešs, bet apmēram pēc gada tas jau būs tikpat mīļš kā savs. Adoptēto bērnu jāpieņem sirdī kā savu, kā Dieva sūtītu tieši viņam, tad ar laiku tas arī kļūs par savējo.

Labāk izvēlēties labāku bērnu nekā slimu un kropli, slimam bērnam ir daudz lielāka negatīvā karma, tāpēc tam palīdzēt būs daudz grūtāk, tā ir lielāka atbildība, tad vajag ne tikai dot materiālo palīdzību, bet arī garīgo attīstību. Ne katrs uz to spējīgs, pieredze rāda ka jaunie vecāki var neizturēt šo smago karmu.

Darbs ar veseliem bērniem ir daudz vērtīgāks nekā atbalsts smagi slimam bērnam.