Pārejas vecums
Pirmā pazīme tam, ka pusaudzim ir iestājies pārejas vecums ir tas, ka mēs vairs nesaprotam pusaudzi, un viņš vairs nesaprot mūs, abas puses abpusēji viens otru vairs nesaprot.
Tas ir periods, kad bērns ir izmainījies, kļuvis daudz maz pieaudzis, un pa vecam dzīvot vairs nevar, vecās attiecības viņam vairs nav pieņemamas.
Pusaudža pārejas vecuma krīze ir neizbēgama, tā ir bērna attīstības stadija.
Audzinot bērnu, vecākiem ar laiku savu attieksmi ir jāmaina, jo bērns ir kļuvis par pusaudzi, tas vairs nav tas pats mazais bērns, kas sākumā, tagad viņš ir izaudzis.
Ja vecāki nespēj pārkārtot savas attiecības ar bērnu, tad viņi var pazaudēt savu saikni ar bērnu, pazaudēt viņa uzticību vecākiem.
Jāsaprot, ka iestājoties pārejas vecumam, vecās audzināšanas metodes vairs nestrādās. Pusaudzis vairs nav gatavs pilnībā pakļauties vecākiem, tāpēc ir jāpāriet uz daudz maz līdzvērtīgām attiecībām, vecākiem jāsāk uzvesties siltāk, atklātāk.
Bērns cenšas iziet no savas atkarības no vēcākiem, tas atrod savu vienaudžu kompāniju, kur viņš jau jūtas patstāvīgs.
Vecāki ne ar kādu spēku vairs nevarēs pusaudzi noturēt vecajos rāmjos, ja viņi pārspīlēti uzbāzīs pusaudzim savu viedokli, tad pusaudzis var pavisam ierauties sevī, vai pat pamest mājas, un tas ir vēl bīstamāk, ja tad viņš nonāk svešā ietekmē, un pavisam izslīd no vecāku kontroles zonas. Jebkurā gadījumā vajag saglabāt vismaz kaut kādu ietekmi.
Kad bērns sāk justies patstāvīgs, viņš jūt atbalstu no saviem vienaudžiem, kas jūtas tāpat un atbalsta viņa neatkarību. Šajā periodā pusaudzis jau sāk cienīt kaut ko citu, bet vecākus vairs neciena, līdz ar to vecāku pamācības viņam vairs nav autoritatīvas.
Pusaudzim ir jādod vairāk brīvību, bet kopā ar brīvību ir jāpaskaidro, ka nāk arī atbildība, jāizskaidro ka, ja tu gribi būt līdzvērtīgs attiecībās, tad dalām arī visu atbildību uz pusēm, piem. maksā visus mūsu izdevumus un atbildi par visu.
Vajag ļaut pusaudzim darīt tās muļķības, kas nav pārāk bīstamas, bet noteikti pirms tam ir jābrīdina, un jāpaliek atvērtam komunikācijai. Vecāki nedrīkst atbalstīt tās darbības, kas ved un degradāciju, ir strikti jāiestājas pret to. Ja pusaudzi iepriekš nebrīdinās un vēl iedos naudu muļķībām, tad viņš uzskatīs ka vecāki atbalsta viņa sliktās darbības.
Ja pusaudzis grib darīt muļķības, tad viņam ir jāpaskaidro, lai par to maksā un atbild pats. Piem. ja kaut ko nozags, tad cietumā ies viens.
Vecākiem jādod pusaudzim naudu, bet ar prātu, un skaidrojot, ka līdzekļi ir ierobežoti, jāuztur atklātas attiecības.
Dodot naudu pusaudzim ir jāsaka, ka vecāki viņam uzticas, tic tam, ka viņš to iztērēs godprātīgi. Nedaudz naudu ir jādod, jo ja vispār nedos naudu, viņš var sākt zagt, un tas ir vēl sliktāk.
Naudu pusaudzim jādod visām lietām, iespēju robežas, kas dod attīstību
Nekādā gadījumā vecākiem nevajag bļaut vai fiziski ietekmēt pusaudzi. Vecākiem jāsaglabā uzticības saikni, lai viņš vismaz brīvā brīdi grieztos pēc mums pēc padoma. Nekādā gadījumā nevajag aiz dusmām nojaukt visus tiltus.
Pārejas periodā pusaudzim liekas, ka vecāki ir galīgi muļķi, tāpēc viņam ar vārdiem neko iestāstīt nevar, nav vērts pārāk uzbāzties ar saviem padomiem. Tad, kad pārejas perioda krīze pāriet, tad pusaudzim atkal sāk liekties, ka vecāki ir palikuši gudri.
Šajā periodā ar pusaudzi ir jārunā klusi, mierīgi un īsi, nevajag atkārtot vienu un to pašu. Ja vecāks atkārto vienu un to pašu, tad pusaudzis saprot, ka to nāksies dzirdēt vēl daudz reižu, un rezultātā pusaudzis pārstāj vispār klausīties.
Nedrīkst nekad attiecībās nodedzināt aiz sevis visus tiltus, jāatstāj attiecības. Es tavas muļķības neatbalstu, naudu tām nedošu, bet mēs esam atvērti visam labām attiecībām. Tad pēc tam, kad krīze beigsies, viss būs atkal labi.
Ja uzsāk aktīvu karu ar pusaudzi, nodedzina tiltus, tad pusaudzis ir spiests iet līdz galam, vai rezultātā vai nu pilnībā nodzeras, vai citādi iet pret vecāku viedokli par visu banku.
Pārejas perioda krīzē grožus ir jāatlaiž, lai pusaudzis nenoraujas pavisam. Vajag ļaut viņam sajust kaut kādu brīvību, bet saglabāt kaut nelielu kontroli pār notiekošo.