Materiālās pasaules likumi

Materiālajā pasaulē cilvēks visu laiku, nepārtraukti cīnās ar kaut kādām problēmām, nav neviena cilvēka, kam nepārtraukti nebūtu mazākas vai lielākas problēmas.

Visas mūsu ciešanas ir Dieva ziņā, viņš ir radījis šo materiālo ciešanu pasauli ar tās likumiem, un vienīgais kas mūs var atbrīvot no ciešanām ir Dievs. Daudziem cilvēkiem liekas, ka materiālās pasaules problēmas var atrisināt ar zinātnes vai kādu speciālistu palīdzību, bet tā ir ilūzija. Materiālajā pasaulē nav iespējama dzīve bez problēmām, visi šie problēmu risinājumi pēc kāda laika izrādās bezjēdzīgi, un viss beigās tāpat tiek sagrauts.

Zinātnieki nav gudrākie cilvēki, to mēs redzam, jo viņu kādas vienas specifiskās jomas vai tehnikas zināšanas nedod tiem iespēju atbrīvoties no materiālajām problēmām, kaut arī viņi ir gudri un ar to ļoti lepojas, viņi cieš tāpat kā visi pārējie. Zinātnieki ļoti daudz ko nezin un nevar izskaidrot. Fiziķi nevar izskaidrot, kāpēc vēja virziens un ātrums visu laiku mainās, kā rodas lietus, tiem pat nav vienota viedokļa, kas īsti ir elektrība, kas ir gaisma, vai tā ir viļņu vai daļiņu plūsma, zinātnieki biologi nevar izskaidrot kāpēc ir vajadzīgas divas dzimtes, vīrietis un sieviete, jo varēja taču dalīties tāpat kā amēbas, tas būtu daudz vienkāršāk. Mediķi nesaprot ķermeņa uzbūvi, nezin kas liek pukstēt sirdij, kā ķermenī tiek uzturēta patstāvīga temperatūra, kā notiek barības pārstrāde, utt. Mūsdienu zinātne, kas ir tik nepilnīga un ar redzami ierobežotu sapratni, nevar dot padomu kā pareizi dzīvot.

Faktiski materiālā pasaule ir problēma kā tāda, jo tā bāzējas uz dzīvās būtnes konfliktu ar Dievu, nevēlēšanos atzīt Dievu un kalpot viņam.

Krišna saka: “Kad domāsi par mani, es tevi atbrīvošu no karmas ietekmes un materiālās pasaules problēmām. Ja tu vadīsies no sava viltus ego, tad nomaldīsies šajā pasaulē”.

Krišna saka: “Tiem, kas man kalpo, no manis neko nevajag, tāpēc es izdarīšu tā, ka pati kalpošana man viņiem dos laimi. Cik daudz mēs kalposim Dievam, tik daudz laimes mums būs dzīvē”.

Dzīve ir jādzīvo nevis jācīnās ar materiālajā problēmām, bet jāieiet kontaktā ar Dievu. Patvērums ir garīgajā enerģijā. Visas problēmas ir no tā, ka dzīvā būtne ir pazaudējusi Dievu.

Mūsdienās visi cenšas pēc laimes, viņi uzskata, ka laime ir savu jūtu apmierināšana. Kad cilvēki dzīvi velta savu jūtu apmierināšanai, tad saprāts pamazām atslēdzas. Mūsdienu cilvēku domāšana paliek aizvien trulāka, tie prot tikai spaidīt pogas mobilajā telefonā un lietot datoru. Cilvēki pazaudējuši sapratni par reālo dzīvi, mūsdienās liela daļa no realitātes viņiem ir internetā, viņi pat nesaprot kas viņi tādi ir un ko viņiem dzīvē patiesībā vajag.

Ar materiālās pasaules problēmām nevajag cīnīties, tām vajag stāvēt pāri. Mūsdienās dara tā, ka cenšas atrast veidus kā izvairīties no karmas sekām, apmānīt materiālo dabu. Dievs ir visspēcīgs, materiālās pasaules likumus apmānīt nevar, augstākā vara ar laika spēku vienalga visu uzvar, aprij visu, pat civilizācijas.

Kā pievērsties Dievam, norādījumi, ko ieteicams darīt, ko jāievēro:

1) dzīvot ar entuziasmu. Entuziasms rodas no kontakta ar garīgo enerģiju, ar garīgiem cilvēkiem;

2) ar pārliecību censties;

3) atmest nelabvēlīgo – nepārēsties, ievērot dienas režīmu;

4) nepārblīvēt prātu ar materiālajām problēmām, nekrāt mantas, neļaut materiālajām vērtībām pārņemt prātu;

5) dzīvot materiāli vienkāršu, bet garīgi sarežģītu dzīvi;

6) izvairīties no tukšām sarunām;

7) apzināti izpildīt vēdu rakstos teiktās zināšanas, bet nekļūt par fanātisku sekotāju;

8) netiekties pēc materiālajām vērtībām, tas ir laicīgas, tām nav patiesas vērtības;

9) netiekties pēc laimes, jo materiālajā pasaulē ir tikai laimes atspulgs, reāla laime nav iespējama;

10) sekot garīgās dzīves notikumiem, klausīties lekcijas, pārrunāt tās, slavēt Dievu, dziedāt kirtanas;

11) pēc iespējas attiekties no sabiedrības ar tumsonīgiem cilvēkiem, neticīgajiem, kontaktēties ar tiem var, bet nevajag pieņemt viņu vērtības;

12) paļauties uz Dievu, jātic tam, ka Dievs vienmēr aizsargās. Tikai tad, kad cilvēks uzticas Dievam, tikai tad Dievs viņu aizsargās;

13) atļaut Dievam piekoriģēt mūsu nākotnes plānus, lai tie iekļautos vispārējā Dieva plānā. Saprast, ka Dieva plāns ir tieši tas, kas mums ir visvairāk vajadzīgs;

14) savu grēku nožēlošana, samierināšanās ar visu un sava stāvokļa, es Dieva kalps, pieņemšana. Pretēji tam kā mūsdienās par varoni tiek uzskatīts tāds cilvēks, kas cīnās ar likteni, lai realizētu savas vēlmes, grib būt visur pirmais.

80% no visām mūsu mantām mums nav vajadzīgas.

Mūsdienas mēs dzīvojam vientuļu cilvēku pūlī. Materiālā kultūra izsūc cilvēkam spēkus.

Dharmas pamatā ir uzstādījums, ka mēs esam visiem parādā. Mūsdienu kultūrā vairums cilvēku uzskata, ka viņi nevienam neko nav parādā. Ja cilvēkam ir iespēja iedot, bet viņš nedod, tas ir skopulis, nekulturāls cilvēks.

Negatīvās informācijas plūsma cilvēkā sagrauj visas cerības par nākotni.

Parasti cilvēki baidās par savu nākotni, vai viņiem būs nodrošināta iztika. Patiesībā cilvēkiem nekas nedraud, mēs visi esam Dieva aizsardzībā, mēs esam mūžīgi. Bailes rodas no tā, kā baidās par resursiem, jo netic Dievam, bet paļaujas tikai uz saviem spēkiem.

Augsti attīstīts cilvēks ir tāds cilvēks, kas ir spējīgs dzīvot bez ērtībām, bet mūsdienās par attīstītu cilvēku uzskata tādu, kas dzīvo ērtībās.

Ja cilvēks pārāk daudz laika velta savu zemāko vajadzību apmierināšanai, tad viņam nāksies atkārtoti iemiesoties zemākās dzīvības formās, lai atsāktu attīstības ciklu no jauna.

Ja dvēselei ir izdevies iegūt cilvēka iemiesošanos, tad viņai nevajag aizmirs savu būtību un censties iekrāt sev vairāk īpašumu, bet atcerēties ka galvenais mērķis ir atbrīvoties no materiālās verdzības.