Bērnu psiholoģiskās īpatnības

Visi bērni piedzims tumsonībā, maksimāli egoistiski. Bērns visu grib tikai sev, viss ir „mans”, par citiem nemaz nedomā. Vecāku pienākums ir bērnu no tā atradināt, jo ātrāk, jo labāk. Vislabāk ir teikt, ka viņam nekas nepieder, ka viss tas ir Dieva vai vecāku īpašums.

Bērnu egoisms izpaužas arī piemēram, ja viņiem liek darīt kaut ko, kas nepatīk, tad viņam nav spēka, bet, kad pats kaut ko grib, spēks uzreiz uzrodas, var skriet bez apstājas un nepiekūst.

Līdz apmēram 9 gadu vecumam bērni nav spējīgi loģiski domāt un saprātīgi izvērtēt situāciju.

Bērni visu uztver daudz jūtīgāk un traģiskāk, viņi ir spējīgi izjust patiesu prieku par jebkuru sīkumu, un tāpat var uztraukties un krist izmisumā par jebkuru sīkumu.

Bērni pasauli uztver tīri, viņiem nepiemīt negatīvā domāšana, jo nav negatīvās pieredzes.

Bērnus nevajag mācīt ar pamācībām, bērnus jāapmāca ar spēles palīdzību. Jāspēlē visa veida spēles, spēles veidā jāiemāca kā pareizi izturēties sabiedrībā dažādās situācijās.

Bērns klausa to, kas viņu ciena. Vecākiem bērns ir jāciena, nevajag viņu uzskatīt par muļķi.

Vajag atļaut bērnam gūt pieredzi pašam izdarot kļūdas, ja tas neapdraud viņa veselību, nedrīkst aizliegt visu ko darīt. Ja visu aizliedz rodas nepilnvērtības komplekss, un viņš vispār neko negribēs darīt.

Ja bērnam ir kaut kāda negatīva emocija, tad viņu vēlams atstāt vienatnē, lai viņš šo negatīvo emociju pārdzīvo. To var lietot arī kā piespiedu metodi, noliekot kaktā, vai ieslēdzot istabā. Tomēr to nevajag pasniegt kā sodu, bet kā iespēju viņam nomierināties un mierīgi izdzīvot negatīvo emociju. Bērna vienatnē pabūšanas laika ilgumam vajadzētu būt īsam, apmēram līdz 5 minūtēm. Viņam nevajag likt situāciju pārdomāt, uz to viņi nav spējīgi, un pēc tam neko nevajag jautāt.

Tēvam jāļauj, lai meita var izstāstīt viņam savas dienas laikā uzkrātās emocijas, viņam jāuzklausa meitu tāpat kā māti.

Bērns it visā atdarina vecākus. Ja māte neklausa savu vīru, tad bērni nekad neklausīs ne māti, ne tēvu, ne citus cilvēkus. Ja vecāki ciena viens otru, tad arī bērni ciena vecākus, un cienīs citus cilvēkus.

Vecākiem jāaudzina bērni ar savu piemēru, nevis ar padomiem. Izteiktos padomus bērns nedzird, viņš ņem vērā tikai to, ko pats redz, kā ģimenē paši vecāki rīkojas.

Ja bērns redz, ka vecāku dotos padomus viņi paši savā dzīvē neievēro, tad arī bērns tos neievēros.

Ja bērns dara labas lietas, un viņu neievēro, tad viņš sāk darīt palaidnības, lai viņam pievērstu uzmanību.

Bērni vērtē tikai vecāku attieksmi pret viņiem, bet viņi nevērtē to komfortu ko vecāki viņiem nodrošina. Vecāku ideja strādāt bērna dēļ ilgas stundas darbā, lai bērnam varētu nodrošināt lielāku komfortu, labākas drēbes un mantas, bērnam nav saprotama, un netiks novērtēta.

Māte audzina bērnu ar maigumu un sirsnību, tēvs ar stingrību. Ja māte aizsargā bērnu no tēva stingrības, tad meita var izaugt netikumīga, bet dēls gļēvs.

Ģimenēs, kurās nav tēva, zēni izaug sievišķīgi, pārlieku emocionāli, kaprīzi, nevienu neklausa.

Nepilnās ģimenēs bērni neiemācas savstarpējās attiecības, kā rezultātā vēlāk viņiem ir grūti nodibināt un saglabāt savu ģimeni.

 

                             Bērnu psiholoģiskie tipi

(katram bērnam ir visu tipu īpašības, bet viens tips ir izteiktāks)

Ūdens tips. Emocionāli, jūtīgie, tiem ir tendence sūdzēties, raudulīgi. Dažādas spilgtas emocijas viņiem ir norma, nevajag uzskatīt, ka viņi pārspīlē, tēlo tās. Emociju uzplūduma gadījumā nevajag censties viņu uzmanību novērst uz kaut ko citu, mēģināt viņus ar kaut ko uzjautrināt. Svarīgi ir vienkārši pievērst viņiem uzmanību, pažēlot. Ja viņiem nepievērš uzmanību viņi izdomā paši visādas problēmas, lai pievērstu sev uzmanību.

Šī tipa bērni nav komunikatīvi, viņiem nemīl lielu kompāniju, labāk patīk sēdēt mājās, un dalīties ar saviem pārdzīvojumiem, savām negatīvajām emocijām. Vecākiem vajag uzklausīt viņu sūdzības, nevajag viņus steidzināt. Ja viņiem pievērš pietiekami daudz uzmanības, tad viņi kļūst radoši, līdzjūtīgi un izpalīdzīgi.

Uguns tips. Aktīvi bērni, to galvenā motivācija ir darbība un rezultātu sasniegšana, viņiem svarīgi, lai vienmēr būtu kaut kāds plāns ko darīt. Ja viņiem nepasaka, kas jādara, tad viņi apmulst un nezin ko darīt, sāk darīt visādas muļķības, kļūst nekontrolējami. Tādiem bērniem jādod skaidras komandas, kuras viņi arī labprāt izpilda. Viņi mīl konkrētību un taisnīgumu it visā, un paši arī cenšas ievērot kārtību, un ciena vecākus, un vecāka gadagājuma cilvēkus, ievēro hierarhiju. Viņi ir enerģiski un viņiem grūti palikt mierā un neko nedarīt, viņiem patīk īsi un konkrēti norādījumi ko darīt. Ja viņiem neuzdod ko darīt, viņi var sākt terorizēt citus bērnus.

Gaisa tips. Bērnam ļoti svarīgs izziņas process, viņi grib visu izzināt, apskatīt, aptaustīt un pagaršot. Visu viņiem vajag pamēģināt, un kolīdz ir pamēģinājuši, tas viņiem paliek neinteresants, un tie, jau lūkojas pēc kaut kā jauna. Visbriesmīgākais priekš tādiem bērniem ir vienveidība, šiem bērniem vajadzīgas pārmaiņas, daudzveidība dzīvē, kas viņiem ir kā mācību process. Tādam bērnam ir daudz dažādu lietiņu, ar kurām tas darbojas, bērnam istabā vienmēr valdīs nekārtība, tā ir viņa dabiskā vide, visi stūri piekrāmēti ar mantām, un ir gandrīz neiespējami bērnu piespiest tur ieviest kārtību. Viņi bieži saka: ”Es aizmirsu, nu un, kas par to”. Viņi cenšas izvairīties no atbildības, un manipulē ar vārdiem.   Jāpieņem to kā normu, nevajag censties viņus pārtaisīt par perfekcionistiem. Bērnam vajadzīgi iespaidi, viņi mīl kustību, visa dzīve tam ir kā piedzīvojums. Viņi piesaistās TV un internetam, bet no tā jācenšas viņus norobežot, jo lielā informācijas plūsma sagrauj viņos dabisko radošumu, spēju pašiem kaut ko izdomāt un radīt. Šiem bērniem dzīve griežas ap attiecībām, viņi viegli nodibina kontaktus ar citiem, attiecībās ir saprotoši un pieļāvīgi, neatceras slikto, bet viņu draudzība ir virspusēja un cik ātri tie nodibina attiecības, tikpat ātri viņi savus draugus pamet. Jūtām viņi nepiedot lielu vērību.

Zemes tips. Dzīvē svarīga stabilitāte, skaidrība, noteiktība. Jaunas negaidītas situācijas tādiem bērniem rada stresu, paralizē to darbību. Viņiem patīk, ka dzīvē viss ir skaidri zināms, viss vienmēr stāv noteiktās vietās. Viņiem nepieciešams regulārs dienas režīms, pasākumi, kas notiek cikliski, vai ir jau ilgi iepriekš plānoti. Viņiem svarīgi, lai vecāki viņus jau iepriekš informētu par to, kas paredzēts, lai viņi uz to varētu attiecīgi sagatavoties. Viņi paši nekādu iniciatīvu neizrādīs, un ja viņiem neko neliks darīt, tad labprāt nedarīs neko. Tāpēc ir ļoti svarīgi viņiem dot norādes, kas jādara, saplānot jau ilgāku laiku uz priekšu, iesaistīt viņus regulārās nodarbēs.

 

Atkarībā no uzmanības virzības var iedalīt divos tipos – ekstravertos un intravertos bērnos.

Ekstravertais tips

Tas ir psiholoģiskais tips, kuru raksturo personas ievirze uz ārējo pasauli, uz sadarbību ar citiem cilvēkiem, uz kopējo darbību, mīl iniciatīvu. Mūsdienu izglītības sistēma, sākot ar bērnudārziem un beidzot ar augstskolām, ir orientēta uz ekstravertas personības audzināšanu –  runāšanu publikas priekšā, ātru un drošu komunicēšanu ar apkārtējiem, un šeit ekstravertā tipa bērni jūtas labāk, jo šeit tiek slavētas viņiem piemītošās īpašības, tādas kā komunikabilitāte, līderība, spēja brīvi runāt un uzstāties.

Intravertais tips

Tas ir psiholoģiskais tips, kuru raksturo personas ievirze uz savu iekšējo pasauli, uz saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Intraverto bērnu ir vairākums, un skolā tie nejūtas komfortabli, jo tur to mēģina pārveidot par ekstravertiem, un tas var negatīvi ietekmēt viņa personības attīstību. Parasti tie ir labāki drīzāk klausītāji nekā runātāji, viņi labprātāk strādā vienatnē vai divatā, nevis lielākā barā, tie drīzāk izvairīsies no sabiedrības un ļoti nelabprāt uzstāsies publikas priekšā. Tomēr tieši intravertie ir labākie izgudrotāji, zinātnieki un veiksmīgākie biznesmeņi, jo spēja kaut ko radīt ir intraverts process, arī mākslinieciskās izpausmes.