Bērnu audzināšana

Bērnu audzināšana ir ne tikai pašu bērnu audzināšanas jautājums, bet to darot vecāki audzina arī paši sevi.

Katrs bērns ir personība, pareiza būtu katram bērnam individuāla pieeja, bet tagad visur valda bezpersoniskums, skolā un citur, bērnam neprasa, ko tu vari un ko gribi, bet dari to ko tev liek un viss.

Bērnu var audzināt gan bērnam visu atļaujot, tad tāds bērns izaug par egoistu, kas nerēķinās ar citiem, gan visu aizliedzot, maksimāli kontrolējot visas bērna darbības, tāds bērns tad izaugs bezpalīdzīgs, nespējīgs pats darboties. Ir jāatrod zelta vidusceļš, kaut ko ir jāatļauj, lai viņš varētu iegūt pieredzi, un kaut ko ir jāaizliedz vai jāierobežo, visas tās negatīvās tendences, kas novedīs pie degradācijas.

Ja bērnam rada siltumnīcas apstākļus, ja viņš dzīvo komfortā, un var dabūt visu ko vien vēlas, tad visdrīzāk dzīvē viņš gribēs tikai baudīt, viņam dzīvē nebūs citu mērķu, rezultātā tas degradēsies. Ja bērnam dzīvē ir jāpārvar grūtības, tās viņu norūda un dod enerģiju.

Skola dod bērnam izglītību, bet vecāki – audzināšanu, tie uzstāda vērtības un iemāca uzvesties sabiedrībā.

Vecāki audzina bērnus pat tad, ja viņi ar bērniem reti tiekas, vienalga mātes un tēva uzvedība bērnu stipri ietekmē.

Pirmkārt vienmēr ir jāuzsver bērna pienākumi, jāieaudzina sapratne, ka tiesības rodas tikai pēc tam, kad būs izpildīti pienākumi.

Mūsdienās bērnu audzināšana balstās atsevišķu psihologu izstrādātām teorijām, kur kopā ar vērtīgu informāciju sajaukti maldīgi pieņēmumi, kam nav dziļāka pamata un tāpēc šīs teorijas bieži nodara lielāku kaitējuma nekā labumu.

Psiholoģijai vajag nevis manipulēt ar enerģijām, bet vajag izmainīt vērtību sistēmu.