Bērnu audzināšanas veidi

Kādā kvalitātē audzināsim bērnu, tādu sabiedrību viņš izvēlēsies, tādā sabiedrībā viņš dzīvos. Viss pasaulē ir trijās kvalitātēs, kuras nodalītas savā starpā.

Audzināšana tumsonībā ir audzināšanas veids, kas sagrauj un rada ciešanas, tā ir visvairāk izplatīta mūsdienās. Sākumā tā ir kā laime, bet beigās nelaime. Audzināšana tumsonībā parasti ir pilnīga bērnu neaudzināšana, vecāki atļauj bērnam darīt visu, ko viņi grib, skatīties egoismu, ļaunumu un seksu kultivējošas amerikāņu multenes, kur pozitīvie varoņi ir prinči un princeses, Bārbija un citi, spēlēt vardarbību ieaudzinošas datorspēles, atļauj komunicēt ar visiem, ko viņš vēlas. Tas notiek tad, kad vecāki ir ļoti aizņemti darbā, vai vienkārši nepievērš bērnam uzmanību. Ja vecāki viens otru uzrunā necienīgi, apsaukā, rupji runā.

Bērns tad uzsūc šo tumsonību sevī, paliek prasts, uzrunā viņus necienīgi, aizrāda vecākiem, runā augstprātīgi, ciniski, uzskata vecākus par muļķiem. Vienīgas, kas viņus attur no agresijas pret vecākiem ir bailes no fiziska soda un materiālā atkarība. Bērnu neaudzināšanas rezultāts būs sabiedrības pilnīga degradācija. Jau tagad Amerikā pusaudžu bandas uzbrūk visiem un terorizē apkārtējos. Bērnu aizsardzības organizācijas ir sabiedrības degradācijas rezultāts, to darbības rezultātā bērnu visatļautība aizvien palielināsies, un problēmas būs vēl vairāk.

Audzināšana kaislē ir ieaudzināt bērnam, ka viņam jācenšas pēc mantas, jo vairāk, jo labāk. Tas ir kad vecāki daudz strādā, cenšas bērnam dot visu pēc iespējas labāku, apģērbt tos labāk kā citus, labās drēbēs, labāku mobilo telefonu, datoru, utt. Visur māca bērnam fokusēties uz mantām.

Bērnu nevajag skaisti apģērbties, tas viņam traucē brīvi justies spēlēties nebaidoties nosmērēties. Vecāki sūta bērnu uz visādiem kursiem, tur, kur patīk vecākiem, pret bērna gribu. Vecāki neļauj bērnam draudzēties ar nabadzīgiem bērniem, audzina tā, lai nedod citiem bērniem savas mantas, jo tās ir dārgas. Vienmēr māca, lai izraujas visur un ir pirmie, paņem labāko. Vecāki iet ar bērnu pa supermārketu un pērk visu ko bērns vēlas. Tādi bērni izaug par briesmoņiem, egoistiem ar aukstu sirdi. Viņi smaida vecākiem tikai tāpēc lai izspiestu kārtējo vēlmju piepildījumu. Tādi bērni nekad nemīlēs savus vecākus, viņi būs patērētāji, kas nevienam neko negribēs dot. Parasti ar vecākiem rodas konflikts jau agrā jaunībā, un vecumdienās viņi negribēs par viņiem rūpēties, bet ar nepacietību gaidīs viņu nāvi, lai ātrāk dabūtu mantojumu.

Tādus bērnus sabiedrībā neieredz, un citi bērni viņus sit, jo nepatīk ,tas, ka ir egoistisks. Pat ja vecāki ir ļoti bagāti, pareizi ir bērnu audzināt askētiski, nepirkt neko dārgu, lai, tas neizceļas citu vidū. Naudu bērnam var dot tikai tad, kad viņš ir nobriedis

Audzināšana labestībā nozīmē, ka notiek patstāvīgs darbs ar bērnu, viņa audzināšanā. Tas ir grūts, nepatīkam darbs sākumā, bet laime beigās. Vecāki kļūs par bērna skolotājiem. Tādi bērni piedzimst pie kārtīgiem, garīgiem cilvēkiem, tas ir retums mūsdienās. Vecākiem jārāda labu piemēru, labas savstarpējās attiecības ģimenē, savstarpēju cieņu. Ģimenē runā par Dievu, morāles normām, vecāki lasa priekšā bērnam  pamācošas, viedas grāmatas, ar dziļu jēgu, kur māca kļūt par labu cilvēku, kur labais uzvar ļauno. Bērnam jāparāda kādam jābūt ideālam, piemēram Rāma, Kanhari. Vecāki kopā ar bērnu taisa putniem būrīšus, baro dzīvniekus, rūpējas par radiniekiem, cienā citus, nodarbojas ar labdarību, mājās audzē puķes, brauc pie dabas, vēro dabas skaistumu, lasa zālītes un puķītes.

 

Ģimenē stingri jāievēro hierarhiju – galvenais ir tēvs, tad māte, tad visi pārējie, pēc vecuma, no tiem visvecākais ir pats galvenākais, bet dzīvnieks pats pēdējais.

Jāmāca bērniem nesavtību.

Bērns ir jāslavē par katru labu darbu, jāslavē citu priekšā, tas viņu motivē kļūt labākiem.

Vajag bērnam mācīt, ka nevajag draudzēties ar sliktiem bērniem, mācīt, ka vajag izvairīties no sliktas kompānijas, nepaklausīgiem un izlaistiem bērniem.

Vecākiem vienmēr jāizpilda bērnam dotie solījumi, tad arī bērns izpildīs  savus solījumus.

Visas dzīvās būtnes grib būt līderi, kungi, dievi, grib visu kontrolēt. Pat dzīvnieki iezīmē savas teritorijas, uzskata tās par savām.

Vecāks nedrīkst uzskatīt, ka viņš ģimenē ir kungs un bērns ir viņa kalps.

Jau sākotnēji vecāki neciena bērnu, tad bērni arī necienīs vecākus.

Bērnu cienīt nenozīmē viņu klausīt un izpildīt viņa vēlmes. Ja vecāki izpildīs visas bērna iegribas, bērns izaugs augstprātīgs un uzskatīs to par pašsaprotamu ka vecākiem ir jākalpo viņam, un necienīs un neklausīs vecākus.

Savstarpējas necieņas gadījumā kā attīstīsies maksimāli negatīvais scenārijs:

Sāksies cīņa ar bērnu par cienīšanu. Bērns sāk domāt – lieciet man mieru, jūs man esiet apnikuši, protests. Tad sāks vecāki – nedabūsi to un to, ar varu cenšas bērna egoismu nospiest. Pierādīt, ka viņš no viņiem ir atkarīgs. Bērns uz to sāk slēpt savas emocijas, tēlo labo, bet patiesība to  visu slēpj, izturas ciniski, to raksturo truls, ciniskas skatiens, ārpus mājas uzvedas slikti, mājās tēlo labiņo. Vecāki tad jūt, ka, kaut kas nav kārtībā, visu no viņiem slēpj, tad vecāki sāk piekasīties pie sīkumiem. Ja vairāk piekasās, kāpēc tu dari to un to, jo lielāka necieņa rodas pret vecākiem. Bērnā rodas naids, kas rada melus, bērns sāk melot, tas var sākt zagt naudu u.t.t. Beigās, tas pārvēršas naidā, tēvs var sākt sist bērnu, tas var  notikt spontāni, tēvs pat nespēj sevi kontrolēt. Vecāki kļūst agresīvi, bet bērns aizstāvas – grib aiziet no mājām. Sākās karš ar bērnu, var bērnu pat nosist. Bērns klausa tikai bailēs no soda. Bērns norobežojas, sāk ienīst vecākus, māja viņam kļūst par cietumu, negrib nākt mājās. Ciešanas abām pusēm, vecāki krīt panikā, bērns bēg no mājām.

Vecākiem rodas skaudība pret citām labām ģimenēm, domā tā „Visi bērni kā cilvēki, bet tu nelietis”.

Bērnam rodas kriminālas tendences grib apliecināt savu neatkarību, kas viņam visvairāk pietrūka. Protests pret visu, antagonisms pret apkārtējo pasauli, sākas narkomānija.

Dvēsele grib dzīvot mīlestībā, mīlēt un būt mīlētai. Tas attiecas arī uz bērnu. Ja bērnu neievēro, tam nav laimes. Bērnu nedrīkst ne pārmērīgi lutināt ne arī pār daudz nodarbināt.

Hipijs, no vārda „happy”, laimīgs, tas, kas grib dzīvot laimē – dzert, pīpēt, nestrādāt.

Bērni, kas piedzimst slimi, šīs slimības ir karmiskas nopelnījuši iepriekšējās dzīvēs.

Svarīgs princips ir, ka vecākajam vienmēr ir jāpieņem jaunāko emocijas, tas nozīmē, ka bērni drīkst izstāstīt savas emocijas vecākiem, bet vecāki nedrīkst sūdzēt savas bēdas bērniem.