Bērnu sodīšana

 Līdz 5 gadu vecumam bērnu vajag lutināt, no 5 gadu vecuma līdz dzimumbriedumam (apmēram 14 gadiem) bērnu jāaudzina ar sodīšanu.

Sods neierobežo ne brīvību, ne cilvēktiesības, bet tikai ierobežo aplamu brīvības izmantošanu.

Sods ir absolūti nepieciešams regulācijas mehānisms, lai bērns saprastu, ka ar pārkāpuma izdarīšanu viņš sagrauj harmoniju tajā vidē, kurā pats dzīvo, ka ir lietas kuras nedrīkst darīt, un par to neievērošanu jāsaņem sods.

Vecākiem ir obligāti jāiejaucas, ja bērns dara aplamas lietas, un audzināt bērnu ir vecāku svēts pienākums, ko ir uzlicis Dievs. Ja vecāki bērnu neaudzina un nesoda, viņi pārkāpj Dieva likumu, līdz ar to iemanto sev problēmas nākotnē. Ja bērns nesaņem sodu, tad viņš sāk maldīgi domāt, ka tā darīt drīkst.

Ir 3 soda pakāpes: aizrādījums, piedraudējums pielietot sodu (norobežošanās no bērna vai fiziska spēka pielietojums), un pats sods.

Labs soda mērs ir norobežoties no bērna, nekomunicēt ar viņu.

Ja bērns neklausa, tad vispirms noteikti jāizsaka aizrādījums, ja aizrādījums netiek ņemts vērā, tikai tad jāizsaka fiziska spēka pielietošanas piedraudējums, ja aizrādījums vienalga netiek ņemts vērā, tikai tad, kā galējs variants ir jāsoda ar spēku. Ja līdz tam tomēr ir nonācis, bērns kategoriski ignorē aizrādījumus, tad nesodīt nedrīkst, tas ir neaudzinoši, ja ir piedraudēts, tad savus draudus ir jāizpilda, citādi var pazaudēt savu autoritāti un bērns sāks ignorēt jebkurus turpmākos aizrādījumus.

Ja bērns nereaģē uz vecāku pavēli kaut ko izdarīt, tad var gadīties ka viņš vienkārši nav nedzirdējis. Tad vispirms vajag pavēli atkārtot skaļāk, bet ne dusmīgi, nedrīkst izrādīt naidīguma emociju. Ja vecāki bērnam nikni uzbļaus, tad viņš ierausies sevī, tā aizsargājoties pret psiholoģisko agresiju, viņa sirds aizvērsies, un viņš nespēs uztvert informāciju, vienalga pavēli ”nedzirdēs”.

Ja vecāki neaudzina bērnu ar sodīšanu, atļauj bērnam darīt ko grib, tā ir tumsonība, kuras rezultātā cieš gan bērns, gan vecāki. Ir pareizs teiciens – pažēlosi koku, sabojāsi bērnu.

Sievietes nesaprot darbus, bet saprot runāšanu, tāpēc meitene jāsoda ar labestīgām pārrunām, paskaidrošanu, vai arī var nerunāt ar viņu ilgāku laiku.

Zēns nesaprot runāšanu, bet saprot tikai darbus, tāpēc zēnam nav vērts gari skaidrot, bet labāk vienkārši piedraudēt ar pērienu vai uzsist pa dibenu.

Fizisku spēka pielietojumu pret zēnu ir jāveic tēvam, ja tēva nav, tad citam vīrietim, mātei nav ieteicams sist zēnam. Ja nav tēva, tad māte var ar zēnu par sodu vienkārši nerunāt.

Zēnu ir jāaudzina un jāsoda tēvam. Ja māte soda zēnu, tad zēns sajūt, ka sievietes sākotni nostāda sevi augstāk par vīrieti, un tas sagrauj zēna vīrišķo pašcieņu, viņš sajūt dziļu apkaunojumu, un viņš izaug par gļēvuli. Ja tēvs soda, tad zēns neapvainojas.

Meiteni vispār labāk nesist, bet ja to dara, tad tikai māte. Ja tēvs sitīs meitu, tad viņa uz visu mūžu var tikt traumēta. Vīrietis ir sievietes aizstāvis, šo ticību nedrīkst meitenē sagraut.

Svarīga sodītāja apziņa soda izpildes laikā, sodu ir jāizpilda bez naida ( tas ir ļoti grūti), ar mīlestību un labestību, saprotot, ka tas tiek darīts bērna audzināšanas labā.

Sitieni nedrīkst būt nesāpīgi, ne arī pārāk stipri, ar dažiem sitieniem pietiek.

Vecāki  parasti baidās, ka iesitot bērnam, tie zaudēs bērna mīlestību, bet tā nav, jo, ja bērns jūt, ka sods ir objektīvi nopelnīts, ja viņš apzinās savu vainu, tad tas nekad neapvainojas uz vecākiem.

Nekad nedrīkst bērnam piemērot tādus soda veidus kā sodīšana ar nedošanu ēst, izdzīšanu no mājas, atņemot bērnam to kas ir bērna pirmās nepieciešamības lietas, kā arī izteikt draudus, ka to darīs. Vecāki ir vienīgie, kam ir pienākums par viņu rūpēties, un ar to jokot nedrīkst, tas var dziļi traumēt bērna psihi.

Svarīgāk ir lai bērns justos aizsargāts, nekā lai viņš atzīst savu vainu.

Nevajag sodīt bērnu par nepietiekošu atbildīgumu līdz 9 gadu vecumam, jo viņam nav vēl nobriedis saprāts. Bērns šajā vecumā nespēj saprast piemēram, dārgas vāzes vērtību, un arī viņš nespēj pilnībā kontrolēt savu rīcību.

Ja mēs bērnam kaut ko aizrādām, izsakām brīdinājumu, mums jāapzinās,  ka tas var tikt nesaprasts. Nekad pēc tam nevajag aizrādīt „es taču teicu ka tā būs”

Bērns mācās būt atbildīgs no vecāku piemēra, nevis no brīdinājumiem.

Pārāk stipri sodīt un strostēt arī nevajag, jo, tad bērns aiz bailēm no bargās strostēšanas sāks melot, tikai tāpēc, lai izvairītos no bargā soda.