Cieņa ģimenē

Ģimenes savienība ir jāveido uz cieņas, uzticības, iecietības un savstarpējas kalpošanas bāzes. Cieņa ir svarīgāka pat par mīlestību, ja nav cieņas, tad mīlestība nav iespējama.

Ģimenē stingri jāievēro hierarhija: visaugstākais ir Dievs, tad vīrs, tad sieva, un tālāk visi pārējie radinieki, attiecīgi pēc vecuma.

Jaunākajiem ir jāizrāda cieņu un jāklausa tiem, kas vecāki pēc hierarhijas, neatkarīgi no tā vai tas ir gudrāks vai dumjāks mūsu uztverē. Ja ģimenē nav hierarhijas, tad nekad nebūs kārtība, ik uz soļa radīsies pārpratumi un nekārtības.

Vīra funkcija ģimenē ir būt kā par visu garīgo skolotāju. Un tāpēc, ja attiecības ir pārāk ciešas, tad sievai var būt grūti izturēties pret vīru kā pret skolotāju. Pārāk  tuvas, familiāras attiecības ģimenē ir problēma, jo, tad pat gadījumā, ja vīrs ir ļoti gudrs, tad sievai ir ļoti grūti bez iebildumiem pieņemt viņa mācību, izturēties ar cieņu un kalpot viņam.

Tādējādi vienlīdzība ģimenē ir jāsaprot, kad kā dvēseles, mēs visi esam vienādi. Bet kā ķermeni, mums katram dzīvē ir dažādi statusi, kādos Dievs mūs ir ielicis. Abiem ģimenē ir jāpieņem vienam otru tādu kāds viņš ir, nevajag mēģināt otru pāraudzināt. Izmainīt var mēģināt tikai pats sevi. Abiem ir jāizrāda vienam otram to, ka viņa/viņš tam ir ļoti vajadzīgs.

Vīram ģimenē ir noteikts augstāks stāvoklis, un sievas pienākums  ir viņam kalpot. Sievas pienākums ir pieņemt šo stāvokli, un skatīties, kas notiek. Viņai nekas slikts nenotiks, ja viņa pieņems šo stāvokli. Tieši otrādi, tikai tad viņai sāksies patiesa garīgā attīstība, jūtu kontrole un tā tālāk. Pozitīvās īpašības viņa varēs iemantot un sevī izpaust tikai tad, kad viņa sāks kalpot vīram.

Kā sievietei jārunā ar vīru – ja vīrs kaut ko jautā, tad nevajag atbildēt ar jautājumu priekš kam tev to vajag zināt, bet jāizstāsta visu ko zina, visās detaļās.

Pret visiem ģimenē nevajag izrādīt vienādu cieņu, piem. mazajam bērnam un vecākajam  ir jāizrāda cieņu dažādās pakāpēs. Ir nepareizi izturēties pret savu bērnu ar lielāku cieņu kā pret vecākiem radiniekiem. Tas ir neaudzinoši ka mātes bieži ar saviem bērniem runā neadekvāti pieklājīgi, vienmēr saka lūdzu un paldies, pirmās sveicina. Bērnam jāizsaka komandas pavēles formā, bet nevis kā lūgumu, savukārt vecākajiem tikai kā lūgumu. Bērnam cieņu ir jāaudzina nevis mātei  izrādot cieņu bērnam pašam, bet bērna priekšā izrādot cieņu citiem vecākiem radiniekiem.