Ģimenes nozīme

Ģimene nav paredzēta tam, lai cilvēks kļūtu laimīgs, bet tā ir līdzeklis garīgai attīstībai.

Visa garīgā dzīve ir balstīta uz ģimenes principiem. Ja cilvēks nav spējīgs pārvarēt savu egoismu, nodibināt ģimeni un dzīvot tajā kalpojot savam vīram/sievai, tad arī nekāda cita garīgā attīstība nav iespējama. Tādam nav ko darīt garīgajā pasaulē, jo, tāds cilvēks, kas nespēj kalpot pat savam vīram/sievai, nekad nespēs kalpot Dievam.

Ģimenes attiecības ir vissvarīgākās, tajās var iegūt vislielāko laimi, kā arī var piedzīvot vissmagāko vilšanos.

Ja cilvēks dzīvo neprecējies, tad viņam nav nepieciešams kontrolēt savas jūtas, viņš var dzīvot kā viņam patīk, un tas ir iemesls, kāpēc viņa garīgais progress nav iespējams.

Ja cilvēks nespēj sekmīgi izveidot ģimeni, tad viņš nebūs spējīgs paveikt neko vairāk. Cilvēks, kas nespēj uzņemties atbildību tikai par sievu, nevar uzņemties atbildību par lielāku cilvēku skaitu.

Vīrs un sieva nav vienkārši radinieki, bet kā viens organisms, ģimenes dzīvē tie saplūst kopā, abu partneru smalkie ķermeņi saaug vienā.

Vīrietis bez sievietes nav pilnvērtīgs, tāpat kā sieviete bez vīrieša nav pilnvērtīga. Vēdās teikts, ka dzīvot atsevišķi var tikai svētie, vai arī tie, kam nav prāta.

Neprecējies cilvēks ir nepilnīgs, tas saucās Arthadeha – puscilvēks, tas ir tāds, kas dzīvē neko nav spējīgs sasniegt.

Ja cilvēks tikai to vien dara kā kārtīgi izpilda savus ģimenes pienākumus, tad ar to pietiek, lai tāds cilvēks sasniegtu pilnību.

Vīrietim sieva dod veiksmi, prieku un aizsardzību pret viņa paša netikumību. Vīrietim sieva ir balsts dzīvē, kas viņam dod enerģiju, lai viņš varētu sasniegt savus mērķus.

Tikai precēts vīrietis, kuram blakus ir laba sieva, ir aizsargāts no savām kaislībām un var mierīgi dzīvot.

Bez labas sievas vīrietis kļūst par neglābjamu izvirtuli un sabiedriskās kārtības jaucēju, jo vīrietim ir raksturīgi, ka tad, ja tas neievēro kārtību ģimenē, tad tas neievēro neko.

Sievu uz pareizu rīcību ievirza vīrs, bet vīru uz pareizu rīcību iedvesmo sieva.

Dažās dzīves jomās sieviete ir spēcīgāka, un vīrietis vājāks, bet citās atkal otrādi. Vīrs un sieva viens otru papildina, katrs dod otram to, kas tam pietrūkst, to, kas ir viņa vājā vieta.

Tīri no ekonomiskā viedokļa kopdzīve nav izdevīga, jo izdevumi un problēmas noteikti pieaugs.

Vīrietim ģimene ir vajadzīga, lai viņš varētu realizēt sevi, kaut arī principā viņš ir  misionārs, kam ģimenes dzīve nav vajadzīga, bet sievietes atbalsts vīrietim ir nepieciešams priekš tam, lai viņš varētu sasniegt savus mērķus.

Sievietei ģimene ir visa viņas dzīve, ja viņai nav ģimenes, tad viņas dzīve ir tukša, bezjēdzīga. Agrāk un arī vēl tagad Indijā tās viedās sievietes, kurām nomira vīrs, kopā ar vīru labprātīgi sadedzinājās, jo zināja, ka dzīvot bez vīra nav jēgas.

Ja kāda sieviete sabiedrībā paziņo, ka viņa negrib precēties, tad visdrīzāk viņa melo sev un citiem, jo viņai kauns atzīt ka viņa grib ģimeni, bet nespēj izveidot.

Ja cilvēkam nav nekādu pienākumu attiecībās, ja viņš nevienam nekalpo, tad tāds cilvēks mūža beigās nomirs vientulībā, nevienam nevajadzīgs.

Atteikties no laicīgās ģimenes dzīves var tikai cilvēks art attiecīgām kvalitātēm, ar lielu pieredzi un zināšanām garīgajā dzīvē.

Ja cilvēks iemācās būt veiksmīgs ģimenes attiecībās, tad viņš būs veiksmīgs arī pārējā dzīvē, bet cilvēks, kas nespēj uzturēt normālas ģimenes attiecības, nespēs būt veiksmīgs arī pārējā dzīvē.

Ģimene katram dod iespēju saskatīt pašam savus trūkumus, kurus izgaismo partneris, un no tā mācīties.

Ģimene ir divu pilnīgi atšķirīgu personu savienība. Ģimene ir dota vīram un sievai, kā iespēja atbrīvoties no sava egoisma.

No ģimenes pienākumiem var atteikties tikai tas, kurš ir veiksmīgi realizējis sevi savā ģimenes dzīvē, un tur viss jau ir vislabākajā kartībā.

Ja ir ģimene, tad nedrīkst atteikties no ģimenes pienākumiem, bet jāatsakās no pieķeršanās ģimenei.

Dievs saka – es nepieņemu neviena cilvēka kalpošanu tieši man, cilvēkiem vajag kalpot maniem kalpiem, tajā pastāvošajā hierarhijā, kurā es esmu cilvēku ielicis.

Cilvēkam, kas grib dzīvot garīgu dzīvi, nevajag mēģināt aizbēgt no realitātes, jo tieši katra konkrētā dzīve ir tā Dieva noteiktā realitāte, kas ir paredzēta katram no mums garīgai izaugsmei.

Ja cilvēks ir egoistisks un neatkarīgs, tad viņš nav spējīgs ierobežot sevi.

Jo vairāk cilvēks koncentrējas uz sevi, jo lielāks paliek viņa viltus ego, piemēram, ja tas koncentrējas tikai uz savām garīgajām praksēm, tad tas paliek aizvien trakāks un egoistiskās.

Ja cilvēks nezin vai viņam vajag precēties vai nē, tad tas nozīmē, ka viņam vajag precēties.

Ģimenes veido ne tikai cilvēki, bet arī dzīvnieki. Ja cilvēki izveido ģimeni balstoties uz savu seksuālo dziņu bāzes, tad tādi cilvēki ir līdzīgi dzīvniekiem.

Tādas attiecības, kurās tiek piedāvāts sekss no sievietes puses un par to viņa saņem naudu no vīrieša puses, tā ir reģistrēta prostitūcija, kas nevar ilgi pastāvēt.

Prostitūcija ir kad viens otram dod seksa baudas apmaiņā pret kaut kādām savām interesēm.

Seksa dēļ vīrietis ir gatavs uz laulībām, bet laulību dēļ sieviete ir gatava uz seksu.

Mūsdienās bieži vien cilvēki ģimenē nevis attīstās, bet degradējas, jo nesaprot ģimenes jēgu un likumus. Ģimenes uzdevums nav tikai dzimtas turpināšana, tās galvenais uzdevums ir garīgā attīstība.

Tikai ģimenē ir iespējams izjust mīlestību, iegūt sākotnējo mīlestības pieredzi, tā ir ķermeniskā mīlestība, mīlestības zemākā forma, lai pēc tam varētu to attīstīt tālāk līdz mīlestībai bez pieķeršanās ķermenim, kas ir augstākā mīlestības forma. Ģimene ir sagatavošanās, sava veida treniņš tam, kā mīlēt Dievu.

Mīlestība ir vissvarīgākā garīgās pasaules ietekme materiālajā pasaulē. Mīlestība un atbildība  ir attīstītas apziņas izpausme, tā laulātie uzņemas atbildību par ģimeni un pēcnācējiem.

Dieva likumi ir universāli, tie strādā vienmēr un visiem. Likumi nevis ierobežo, bet gan aizsargā cilvēku no soda.