Izglītība

Modernā izglītības sistēma lielākoties ir bērniem un pusaudžiem degradējoša, jo galvenais izglītības mērķis ir vienkārši piebāzt bērnu ar informāciju, mūsdienās valda uzskats, ka jo vairāk informācijas, jo labāk, bet morālai un garīgai izglītība netiek pievērsta nekāda uzmanība.

Mūsdienās skolās bērnus māca tā, lai viņi tiektos pēc komforta un jutekliskām baudām, dzīvot dzīvniekam līdzīgu dzīvi, vecāki nestāsta bērnam par Dievu. Arī vēlāk skolā un augstskolās nemāca dievbijība, bet ateismu.

Skolā māca runāt, bet nemāca klausīties. Iemācīties klausīties ir daudz svarīgāk. Dzirdēt vēl nenozīmē klausīties, tās ir atšķirīgas lietas. Cilvēks var dzirdēt, saprast vārdu jēgu un gramatiku, bet vispār nesaprast ko viņam saka.

Lielākā daļa no tās informācijas, ko bērniem māca skolās, nav dzīvē nenoderīga, tā nav izmantojama ne darbā, ne arī sadzīvē. Cilvēks ar diplomu skaitās izglītots, taču dzīvē ir redzams, ka bieži viņi nemāk uzvesties, ir augstprātīgi, un pat skolā mācīto pārzina ļoti slikti.

Katram bērnam ir sava karma un spējas, visiem mācīt matemātiku nav jēgas. Jau bērnībā katram ir jānosaka, kas viņš ir un izejot no tā vajag iegūt atbilstošu izglītību.

 

Bērna īpašības var viegli pamanīt, un tās nosaka, pie kādas kastas pieder. Neviena kasta nav augstāka par pārējām visas ir vienlīdz vajadzīgas. Katrai kastai jāzina savu dharmu, jāstrādā saskaņā ar to.

Kā mazam bērnam noteikt kas viņš ir? Vajag nolikt uz grīdas monētu, grāmatu, ieroci, instrumentu, un ļaut bērnam pieiet klāt šiem priekšmetiem, un vērot, ko bērns izvēlēsies. Tas kas viņam liksies enerģētiski pievilcīgāks, tam pirmajam bērns pieskarsies.

Katram jādzīvo atbilstoši savai varnai. Vēdās teikts „Labāk slikti izpildīt savu dharmu (pienākumu), nekā slikti izpildīt svešu”.

Šudras – tie ir sabiedrības kājas. Uz viņiem viss turas, viņi mīl strādāt, bet nemīl mācīties, nemīl gudriniekus. Ir labi speciālisti, daži jau pēc skaņas pasaka, kas mehānismam ir par defektu. Tiem patīk konstruēt. Rūpējas tikai par sevi un savu ģimeni, neuzņemas atbildību. Naudu tērē savam komfortam un baudām. Šudras uzdevums labi zināt savu amatu un aizstāvēt savu arodu.

Vaišja – tie ir sabiedrības vēders. Tirgotāji, mainās ar ”papīrīšiem”, pārdod savus kontroldarbus, ir intuīcija kur var nopelnīt, ir viltīgi, māk saorganizēt darbus. Tie vada ekonomiku, dod iespēju sabiedrībai ekonomiski eksistēt. Naudu tērē biznesam, domā par citiem, tā lai visiem būtu labi. Prieks no tā, ka viss kustās, notiek, ekonomiski, skopi. Svarīgi ieaudzināt dāsnumu, jo tas arī veicinās attīstību.

Kšatrijs – tie ir sabiedrības rokas. Taisnības izjūta asa, grib visur lai būtu kārtība, patīk kauties, par savu taisnību, nebaidās par sevi, vienmēr grib būt komandieris, līderis, var terorizēt citus, patīk ieroči, patīk sports, kur sacensība, tas tāpēc, ka vēlme ir, bet nav zināšanu. Viņiem nevajag teikt „nekaujies!”, bet jāsaka, „tas ir sīkums, nebija vērts kauties”. Viņi nekad nepiedod apvainojumus. Ir svarīgi, lai jau no bērnības bērnam būtu kāda autoritāte – Lāčplēsis, Herkuless, Maija, Gerda, u.c. kas pašaizliedzīgi cīnās pat taisnīgumu un uzvar to. Kštrijiem patīk nēsāt bārdu un ūsas. Kšatriju sievietes ciena vecākos, klausa viņam, visur aizstāv vīru. Piem. Margarita Tečere, bija ļoti augstā amatā, ģimenē bija pazemīga, klausīja vīram. Tās sievietes, kas ģimenē valda, tās ir zemu kritušas kšatrijas, drīzāk jau mlečas. Kšatriji mīl pareizi ģērbties, nodarbojas ar sportu, visbiežāk cīņas sporta veidiem. Galvenais ir jāmāca pacietība. Dzīve jāvelta taisnības uzturēšanai. Atbildīgi, rūpējas par visu citu progresu, tiem ir spēcīgs vīrišķais spēks, sievietēm tādi ļoti patīk.

Bramins – tie ir sabiedrības smadzenes, nekrāj naudu, tiem neko nevajag, tikai zināšanas. Ir gudri, bet pakļāvīgi, citi tiem nodara pāri. Bieži ir dīvaiņi. Visus noslēpumus izstāsta, visur grib visus iemācīt. Ir nabadzīgi. Atklāts, labsirdīgs skatiens.

Mleča – ārpus kastas, diemžēl mūsdienās tādi ir lielākā daļa no cilvēces, viņi nezin ar ko nodarboties, nekas viņus neinteresē, viņi neievēro likumus, kultūru, tikumību, viņiem nav nekā svēta. Sieviete, kas komandē savu vīru arī ir mleča.

Var būt jauktās kastas piem. Radža riši – bramins kopā ar kšatriju, visaugstākā kasta.

Vaišja un šudra – mazumtirgotājs

Kšatrijs un vaišja – firmas vadītājs

Bramins un šudra – slikti ģērbies bramins.

 

Tehnoloģiskā progresa produkti kā, datori, kalkulatori, degradē spēju kaut ko aprēķināt. Skolēni bez kalkulatora nespēj veikt pat elementāru aprēķinus. Agrāk arī rakstīt nemācīja, lai cilvēki nezaudētu atmiņu, bet skolā visu mācījās no galvas. Indijā lielo eposu Bhagavad – gīta mācījās kā dziesmu no galvas.

Izglītības stūrakmeņi ir cilvēciskā kvalitāte – Dievbijība ir pirmajā vietā, otrais – vispārējā izglītība un trešais – tā ir profesionālā izglītība.

Mūsdienās ir problēma, ka ne skolēns, ne skolotājs nesaprot ko viņi vēlas.

Nedrīkst uzpirkt skolotāju, tas degradē cieņu pret skolotāju. Jāciena pats pedagoga status, neatkarīgi no tā kāds viņš ir, jāizrāda viņiem cieņu, jānes puķes (bet nedrīkst dot kukuļus, tas sagrauj spēju kaut ko iemācīt, jo skolotājs zaudē cieņu).

Vecāki nedrīkst neko aizrādīt skolotājam. Pret tiem jāizturas ar lielu cieņu.

Skolotājs nedrīkst izdabāt bērna vecākiem, naudas dēļ.

Skolotāji ir kā bramini, viņus nedrīkst aizvainot, jo tie dod zināšanas, kas ir vissvētākais dzīvē. Bērna klātbūtnē nedrīkst teikt nevienu sliktu vārdu par skolotāju, kā arī nedrīkst pieļaut, ka bērns kritizē savus skolotājus.

Nekauņas mācīt nevajag, zināšanas dot tumsoņiem nevajag, jo tie, tad nodarīs citiem ļaunumu, tāpēc agrāk skolotāji nekauņas neapmācīja. Tagad māca arī nekauņas un vēlāk tie ar savām zināšanām nodara ļaunumu citiem cilvēkiem.

Bērns, kas neciena pedagogu, nespēs neko iemācīties, un pedagogs negribēs viņam neko mācīt.

Mūsdienās pedagogi nolikti atkarīgā stāvokli, apmācība pārvērsta par biznesu.

Par skolotājiem vajadzētu strādāt braminiem, bet diemžēl vairums skolotāju ir mlečas, tas ir tādi cilvēki, kas paši neievēro morāles normas, dzer, pīpē, ēd gaļu, nezin ne dieva likumus, ne arī pedagoģiju.

Skolotāji un zinātnieki dažādos apmācību kursos iegūst titulus un paši lepojas ar tiem, kaut arī patiesībā šie tituli nemaz nenozīmē, ka viņi ir dzīves gudrāki vai kaut kā citādi pārāki par citiem, jo, lai iegūtu šādus titulus pietiek apgūt zināšanas tikai kaut kādā vienā pavisam šaurā jomā.

Iegūtie tituli ir apmāns, tie uzpūš titula īpašnieka egoismu, un tas domādams, ka tad ja viņš ir visgudrākais vienā šaurā jomā, tad automātiski ir visgudrākais visos dzīves jautājumos, rezultātā kļūst augstprātīgs, bet apkārtējie, maldīgi domādami, ka titula īpašnieks ir īpaši gudrs, klausa visam ko viņš saka.

Pat augstskolas beidzējs var būt pilnīgs analfabēts daudzos jautājumos, kas nav saistīti ar viņa iegūtās izglītības jomu.

Par zināšanām ir jāmaksā, skolēnam ir jāmaksā par apmācību. Students, kas mācas par vecāku naudu un nestrādā, parasti sliktāk apgūst mācību.

Bramini nedrīkst pieprasīt naudu par mācīšanu, bet skolnieki maksāja brīvprātīgi ziedojumu veidā, atkarībā no savām iespējām. Godīgi pedagogi nemaz negrib ņemt naudu par mācīšanu, viņiem tas ir psiholoģiski grūti, bet varētu ņemt, ja ir kaut ko iemācījuši, kā pateicību.

Lai spētu iemācīties, pirmā un galvenā lieta ir atbrīvoties no sava egoisma, jo tas stipri traucē iemācīties.

Lepnība nozīmē muļķību, tikai muļķis ir lepns. Lepns cilvēks ir tāds, kas zina tik maz, ka viņam liekas, ka tas zina visu. Jo vairāk cilvēks uzzina, jo vairāk viņš saprot cik maz viņš zina, un jo mazāk viņš lepojas ar savām zināšanām.

Daudzas skolas faktiski producē viltus speciālistus, kuriem ir diploms, bet nav zināšanu, mūsdienās ir sastopami daudz profānu ar diplomiem.

Bieži vien pasniedzēji, organizējot dažādus kursus, izstiepj apmācības uz ilgāku laiku, lai varētu vairāk nopelnīt.

Apmācību kursos māca tik daudz nevajadzīgas informācijas, ka audzēknis nespēj to izprast, kopējo materiālu apgūst virspusēji un bieži vien informācijas gūzmā pazaudē elementāro izpratni.

Augstskolās māca zināšanas, no kurām lielākā daļa studentiem nekad nebūs vajadzīgas.

Indijā angļi mēģināja sagraut indiešu ģimenes tradīcijas. Ģimenē ārsts jau no bērnības mācīja savu bērnu par ārstu. Nebija vajadzīgas augstskolas. Mūsdienās, ja nav diploma, uzskata ka tāds cilvēks ir muļķis. Agrāk uzskatīja par muļķi to cilvēku, kam nebija zināšanas, papīra diplomam nebija nekāda nozīme.

Personība un zināšanas netiek vērtētas, ja nav diploma, tad uzskata, ka cilvēks neko nezina un tāds nedrīkst citus mācīt. Korumpētā izglītības sistēma bez maksāšanas (diplomu un sertifikātu iegūšanai) neļauj nevienam cilvēkam izvirzīties pa karjeras kāpnēm. Savukārt tie, kas izgājuši cauri izglītības sistēmas prasībām tiek uzskatīti par gudriem cilvēkiem, pat tad, ja reāli neko nezin.

Izglītības ministrijā, cilvēki, kas neko nesaprot no darba, māca citiem kā strādāt. Ministrijām nevajadzētu nodarboties ar padomu došanu kā strādāt, bet vajadzētu atrast talantus un ieintegrēt to vajadzīgajā vietā.

Meiteni nedrīkst sūtīt mācīties uz ārzemēm vai citām attālām vietām, kur viņa ir ārpus vecāku un radinieku kontroles, tas ir gandrīz droši, ka viņa nonāks nelabvēlīgā apkārtējās vides ietekmē, kam viņa nespēs pretoties,  dzeršana pīpēšana, izvirtība, un tas viņu degradēs.