Kā izteikt bērnam prasības

Līdz 5 gadu vecumam pret bērnu jāizturas kā pret kungu, bērnu jālutina, bet no 5 -14 gadiem pret to jāizturas kā pret kalpu, jāliek darīt visus darbus.

Tomēr arī līdz 5 gadu vecumam nedrīkst bērnu lutināt izpildot visas viņa iegribas, bet tikai daļu no tām. Bērnam ir jau no paša sākuma jāsaprot ka visas viņa iegribas netiek izpildītas, jāpierod pie tā. Šajā posmā viņam jāmāca ko drīkst un ko nedrīkst.

Aizrādījumus bērnam ir jāizsaka tiešā, lakoniskā formā.

Sievietēm raksturīgi savu vēlmi izteikt netiešā formā ar zemtekstu, tas neder bērnu audzināšanā. Prasības bērnam ir jāizsaka lakoniskā un tiešā formā, piemēram, „iznes miskasti!”, „nesit māsai!”. Nedrīkst teikt aplinkus, netieši, piemēram, „nevajag sist māsai”, „krekls ir netīrs”.

Uzdevumu bērnam ir jānoformulē ļoti skaidri un bērnam saprotami, tas ir jāizsaka pavēles, nevis lūguma formā.

Pavēli izsakot nedrīkst lietot retoriskas frāzes, bezjēdzīgus jautājumus, piemēram „Vai tu nevarētu iznest miskasti?”, jo tad bērns apjūk, nesaprot ko lai atbild. Jāsaka – “iznes miskasti”!

Savas pavēles nedrīkst paskaidrot, kāpēc tas jādara, jo tas grauj vecāku cieņu, un novērš bērna uzmanību no uzdotā darba, dod iemeslu  nevajadzīgiem prātojumiem, bērnam, tad liekas, ka vecāki paši nav pārliecināti vai to tiešām vajag darīt, ja jau viņi bērna priekš a taisnojas  ar paskaidrojumiem. Ja uzskatiet par vajadzīgu, tad paskaidrojumus par pavēli bērnam drīkst sniegt tikai pēc tam, kad viņš ir darbu izdarījis.

Pārāk sīki skaidrot vispār nevajag, lai bērns nesajustos, ka viņu uzskata par muļķi.

Nedrīkst ielaisties ar bērnu diskusijās par to vai darbs ir jādara, jāpieturas pie attieksmes, ka pavēle nav apspriežama.

Motivēt bērnu izpildīt uzdevumu var ar to ka „darīsim kopā”. Var skaidrot viņam, ka viņam ir jādara visādi darbi, lai viņš izaugtu par tādu cilvēku, kas visu māk.

Morāli lasīt bērnam nevajag, tas viņam nav motivējoši kaut ko darīt, tad viņš koncentrējas uz šo stāstu par viņam vēl nesaprotamu vērtību sistēmu un nespēj vairs domāt par konkrēto, viņam uzdoto uzdevumu. Atsauksmes uz autoritātēm, rakstiem, grāmatām vai citu cilvēku pieredzi bērnam vēl nav saprotamas, tās viņu ieved neziņā, viņš tad apjūk un vispār neko nedara.

Nekad nevajag teikt bērnam, ka viņš ir slikts, ir jāsaka ka viņš tikai nepareizi uzvedās, bet principā ir labs. Tas liek bērnam fokusēties uz nepareizo darbību, nevis ieved viņu depresijā, ka viņš pats ir kaut kāds sliktais.

Bērnam nevajag uzlikt uzdevumus, ar kuriem viņš nav spējīgs tikt galā, vai arī uzlikt pārmērīgi daudz uzdevumus.

Pēc darba veikšanas noteikti vajag nedaudz uzslavēt, izteikt atzinību.

Solīt apbalvojumu, vai samaksu par darbu nevajag, tad bērns paliks egoistisks, uztvers attiecības ar vecākiem kā biznesu, un par visu gribēs samaksu, un tāpat bez samaksas neko nedarīs. Parasti bērnam pietiek ar to, ka vecāki ir priecīgi par padarīto un izsaka atzinību.

Ja bērns sūdzas vienam no vecākiem par otru, tad nekad šajā strīdā nedrīkst aizstāvēt bērnu, pat ja bērnam pēc jūsu domām ir taisnība, jo tas pilnībā sagraus bērna attiecības ar otru vecāku, vai vecvecāku, sagraus viņa autoritāti bērna acīs, viņš to nekad vairs neklausīs.

Ja bērns sūdzas par kādu no vecākiem, vai pat par vecāko brāli/ māsu, kas par viņu rūpējas, tad uz to viņam jāatbild – „Viņš ir vecāks un gudrāks, tātad viņam ir taisnība, tev viņš jāklausa, jo tu esi mazāks, bet es tajā strīdā iejaukties negribu, tā nav mana darīšana.”

Vecākiem vienmēr jāaizstāv vienam otru, nekad nedrīkst ieņemt bērna pozīciju, bet ja tomēr uzskatiet, ka piemēram otrs vecāks rīkojies galīgi nepareizi, tad ar to var pārrunāt problēmu tikai tad, kad bērns nav klāt un to nedzird.

Ģimenē nedrīkst būt „mīluļi” starp bērniem, kāds vienu mīl vairāk, otru mazāk, visus vienmēr jāmīl vienādi. Abiem vecākiem ir jāsaka, ka abi bērni ir vienlīdz mīļi.

Nedrīkst būt tā, ka visi ģimenē apkalpo jaunākos ģimenes locekļus, ir jāliek mazajiem arī kalpot vecākiem.