Kas ir Vēdas

Vārds „Vēda” tulkojumā no sanskrita nozīmē “zināšanas”, svētās zināšanas. Šeit ir analoģija ar latviešu vārdu „vieds”. Vēdiskās zināšanas nav cilvēku izdomātas, tās nāk no dieva, un ir tik pat vecas kā visums. Tās radīja Dievs, pasaules Radītājs, kas uzreiz deva tās iemītniekiem instrukciju, kurā izskaidrots, kas ir šī pasaule un kā cilvēkiem šajā pasaulē dzīvot, lai palīdzētu mazināt cilvēku ciešanas. Neviens nekad nav piedēvējis sev autortiesības vēdām. Ir daudz kas tāds, kas vēdās rakstīts, bet ko zinātne vēl nav atklājusi vai arī tikai pavisam nesen atklājusi.

Vispirms Dievs iedeva šīs mūžīgās zināšanas Saules dievam Vivasvānam, Vivasvānam nodeva tās Manu, cilvēces tēvam, bet Manu savukārt nodeva visas zemes valdniekam Iškvakam, kas nodeva tās tālāk.

Šo zināšanu galvenā nozīme ir kā uzveikt negatīvo sevī. Savus trūkumus neviens cilvēks nevar uzvarēt pats ar saviem spēkiem, bez dievišķajām zināšanām.

Šis zināšanās dod iespēju izvairīties no ciešanām, ko rada paša muļķība.

Vēdās ir paskaidrots pilnīgi viss, tur var atrast atbildi uz jebkuru nozīmīgu jautājumu. Pasaulē nav nevienas citas zināšanu sistēmas, neviena cita reliģija, kas ir līdzvērtīga vēdām, ieskaitot mūsdienu zinātni. Vēdās dotās  zināšanas ir nemainīgas, pilnīgas, pabeigtas, savstarpēji saistītas vienā veselumā, ar to vēdas atšķiras no jebkuras citas zināšanu sistēmas.

Mūsdienu zinātne ir aprobežota ar sajūtu orgānu iespējām, tā balstās uz atsevišķu cilvēku hipotēzēm, kas nepārtraukti mainās, un ne vienmēr ir nav saistītas ar citām zināšanām.

Vēdas nav indiešu zināšanas, bet dieva dota gudrība, ko agrāk zināja visā pasaulē, bet vēlāk, tad kad cilvēkiem palika slikta atmiņa, tad, lai tās saglabātu, svētie tās pierakstīja.

Noliegt vēdas ir tumsonība. Vēdas noliedz tikai tie, kas tās nav lasījuši. Jebkurš nopietns cilvēks, kas pats ir lasījis vēdas, saprot, ka tās ir ļoti dziļas zināšanas, un nekad uzdrošināsies teikt, ka tās ir muļķības.

Ja cilvēks lasa vēdas, un saka, ka tur nav nekā vērtīga, tas nozīmē, ka šis cilvēks vai nu nav pietiekoši kvalificēts lai mācītos, un tāpēc nespēj tās saprast, vai arī ir pārāk augstprātīgs.

Vēdās rakstīts diezgan skarbi, ka „trakajiem un nepieskaitāmajiem vēdās dotās zināšanas nebūs iespējams saprast. No katriem tūkstošs cilvēkiem tikai viens gribēs tās lasīt, un no katriem tūkstošs tādiem cilvēkiem, kas tās lasīs, tikai viens tās patiešām sapratīs.”

Vēdu uzdevums ir dot mums zināšanas, kā atgriezties no cietuma, no materiālās pasaules, kurā mēs esam nokļuvuši savu nepareizo vēlmju dēļ, atgriezties atpakaļ garīgajā pasaulē.

Materiālā pasaule ir kā labošanas darbu kolonija dvēselēm ar egoistiskām vēlmēm, tā ir ļoti maza daļiņa garīgajā pasaulē, kas ir kā vien mazs piliens no garīgo pasauļu okeāna.

Šī materiālā pasaule radīta nevis tāpēc, lai mēs baudītu dzīvi, bet tā ir kā skola, kurā mums jāmācās, jāapgūst viedās zināšanas, jāuzlabo savs raksturs, sava attieksme pret apkārtējiem un pret dievu.

Katram cilvēkam jāuzdod sev jautājumu – kāpēc es dzīvoju? Vai es dzīvoju savas dvēseles attīstībai, par ko runā vēdas un visi citi svētie raksti, un dzīvoju saskaņā ar vēdām, vai es ignorēju svētās zināšanas un nododos ķermeniskām baudām? Ja tā, tad dzenoties pēc tām es pazaudēšu savu mieru, laimi un veselību un dzīves beigās mani sagaida vilšanās par aplami nodzīvoto dzīvi.

Vēdas rakstīts, ka tie, kas studēs Svētos Rakstus – Vēdas, saņems visas dievišķās balvas,  tos pavadīs veiksme un panākumi, un nākamajā dzīvē viņi iemiesosies kādā no augstākām pasaulēm.

Vēdas sākumā bija vienotas, bet vēlāk tika sadalīts 4 daļās, attiecīgi Rigvēda (rituāli, lūgšanas), Jadžurvēda (kā veikt rituālus), Sama vēda (dziedāšana, 20000 mantras), Adharva vēda, kas ietver visas pārējās materiālās zināšanas, tajā skaitā Ājurvēda, Dhanurveda, utt.

Vēdiskā sistēma Vaišešika, piemēram, apraksta, ka katram paramāṇu (atomam) piemīt sava atšķirīga višeša (individualitāte).

Dhanvantari ir pazīstams kā Ajūrvēdas tēvs. Visas ārstēšanas metodes, tai skaitā alopātiskā medicīna, homeopātija, aromterapija, ārstēšana ar augiem un dārgakmeņiem, tās visas  sakņojas Ajurvēdā.  Mūsdienās  nu jau par tradicionālo kļuvusī alopātiskā medicīna ļoti bieži nodarbojas tikai ar slimības ārējo izpausmju bloķēšanu, bet pašus  cēloņus neārstē.

Ājurvēda ir zinātne un māksla kā cilvēkiem dzīvot veselīgu dzīvi. Tās uzdevums un mērķis ir dzīves kvalitātes uzlabošana un slimību ārstēšana, bet savā būtībā – dot cilvēkiem garīgo, filozofisko un praktisko izpratni par Visuma likumiem, kā tie ietekmē mūs ikdienā. Ājurvēda ārstē visu ķermeni, ne tikai atsevišķu slimību, pie kam lielāku nozīmi piešķirot slimību cēloņu likvidēšanai, nevis virspusējo simptomi likvidēšanai, kas ir īpaši raksturīga mūsdienu medicīnā. Lai izvairītos no slimībām cilvēkam jādzīvo harmonisku dzīvesveidu, ņemot vērā ājurvēdas ieteikumus, atkarībā no ķermeņa konstitūcijas, vecuma, garīgā stāvokļa, kas katram pacientam individuāli. Viens no ājurvēdas pamatpostulātiem ir šāds „Kas vienam nektārs, tas otram inde” .

Katram cilvēkam individuāli ir jāizvēlas ēdiens, aktivitātes, darbs, un arī attiecības, kas piemērotas tieši viņam.

Slimība ir skaidrs vēstījums, ar kuru ķermenis stāsta mums par mūsu dzīvesveida nesaskaņu ar pasauli ap mums.

Ājurvēdas ārstēšanas uzdevums ir atjaunot līdzsvaru starp mums un apkārtējo pasauli, padarot dzīvi harmonisku un laimīgu.

Vēdas neradās Indijā, tās ir radītas tad, kad vēl nebija Indijas. Visām tautām bija vēdas, agrāk reliģija bija vienota, visi dievu zināja tādā izpratnē, kā tas aprakstīts vēdās. Vēdas ir aprakstīts viss sākot no atoma struktūras, un beidzot ar visuma uzbūvi un attālumiem starp planētām, un viss kas cilvēkam jāzina kā pareizi dzīvot visas dzīves garumā. Daļa no vēdām ir jau pazaudēta, bet tomēr daudz kas Indijā ir saglabājies līdz pat mūsdienām.