Mātes piesaiste bērnam

Ja vecāki uzskata un cer, ka bērns viņiem atnesīs laimi, tāda izpratne ir egoistiska un aplama, tāda formula jau garantē problēmas nākotnē.

Jo vairāk mēs pie kaut kā piesaistāmies, jo lielākas ciešanas tās mums radīs, lielāku psihisko traumu.

Vecāku instinkts ir visstiprākais no visiem.

Daudzi vecāki maldīgi domā, ka viņi paši vislabāk zina, intuitīvi jūt kā pareizi audzināt bērnu, kaut arī to nekad nav mācījušies.

Vēdās ir doti daudz konkrēti norādījumi, kā pareizi audzināt bērnus.

Vecāku dharma ir palīdzēt bērnam atbrīvoties no tumsonības, nevis nodrošināt viņam maksimālu komfortu, kas tumsonību var tikai palielināt.

Ja sieviete nemīl bērnus, tad viņai ir lielas problēmas no iepriekšējām dzīvēm.

Parasti vecāki piesaistās bērniem, grib viņus baudīt, jo no bērna nāk bauda, laimes enerģija, tāpēc sieviete saka – es dzīvoju bērnam! Tā ir nepareiza sapratne, viņas nesaprot, ka bērnu ir jāaudzina, nevis jābauda.

Mātes bieži uzskata, ka viņām ar bērnu jānodarbojas vedot to uz dažādām bērnu izklaides vietām, teātriem, koncertiem un dažādiem pulciņiem. Tas ir nepareizi, mātei ir jādzīvo kopā ar bērnu, lai bērns mācītos tikumības principus vienkārši redzot reālo dzīvi, nevis kopā ar bērnu viņai jātērē laiku bezvērtīgās izklaidēs, kas neko labu bērna attīstībā nedod.

 

Bieži mātes izvēlas bērnu par savas dzīve mērķi, un visu savu enerģiju un spēkus ziedo bērna audzināšanai. Tā ir aplama izpratne, bērnu nevar likt par dzīves mērķi. Par dzīves mērķi nevar likt nepilnīgas, mirstīgas lietas, par mērķi var likt tikai dievu.

Ja māte visu savu uzmanību velta bērnam, tad bērns izaugs liels egoists un ar to sabojās viņai dzīvi vēlāk.

Egoistiskai mātei, kas vēlas baudīt bērna klātbūtni, ir grūti izturēt, ja viņas bērns nerīkojas un neuzvedas tā, kā viņa vēlētos. Mātei pašai tad liekas, ka viņa savu enerģiju iegulda nesavtīgi, bet patiesībā tas ir egoistiski, patiesībā māte sagaida, ka bērns, kaut kad šo viņas ieguldījumu atmaksās, bet ja atmaksa nav, tad māti pārņem dziļa vilšanās.

Gadās ka vecāki savu nekrietno rīcību sabiedrībā attaisno ar it kā cēlām rūpēm par saviem bērniem. Redzēdami netikumīgu vecāku uzvedību, bērni, tad kad paliek pieauguši, atņem vecākiem ne vien viņiem doto, bet arī pārējo vecākiem piederošo īpašumu. Bēdīgākais ir tas, ka Dieva priekšā bērnu vecākiem par savu nekrietno rīcību būs jāatbild pašiem, nevis tiem bērniem, kuru dēļ viņi ir veikuši nekrietnības.

Nevajag nomocīt bērnu ar pārāk lielu uzmanību, piem. zvanīt viņam ik pēc īsa brīža, prasīt vai viss kārtībā. Ja māte tā dara, tad viņai ciešanas ir neizbēgamas.

Bērns dod mātei laimes enerģiju. Ja māte noliek bērnu par savas dzīves mērķi, lutina to, tad bērns ātri pārvēršas par nekaunīgu egoistu, sāk uzskatīt sevi par pasaules centru.

Dievināt un pielūgt bērnu, dzīvoklī apkarināt visas sienas ar bērna bildēm nevajag. Ja bērnu uzliek par elku, viņš tā sāk justies, ar laiku sāk ņirgāties par māti, komandēt viņu, jo virsdvēsele bērnam saka, rīkojies tā, lai māte saprot, ka viņa ir uzstādījusi sev nepareizu dzīves mērķi.

Vecāki domā, ja es tagad kalpošu bērnam, tad viņš vecumdienās kalpos man, bet tā ir liela kļūda. Ir tieši otrādi, ja vecāki pielūdz bērnu, tad bērns pielūdz tikai sevi.

Ja sieviete sev par augstāko mērķi uzstāda bērnu, uzliek  to par pielūgsmes objektu, tad viņa nonāk lielā stresā. Bērns to jūt, bet viņam nav saprāta, viņā rodas lepnums, viņš kļūst augstprātīgs, egoistisks. Jo vairāk bērnu uztaisa par kaut kādu indigo – brīnumbērnu, jo vairāk bērns kļūst augstprātīgs, ietiepīgs un  kaprīzs.

Audzināšanā ir jādara lietas, kas nav patīkamas ne mātei, ne bērnam. Kad bērnam labi, māte ir laimīga un viņu lutina, kad bērnam slikti, viņa nespēj to paciest, un kliedz uz viņu. Abos gadījumos viņa bērnu neaudzina.

Īsta mātes mīlestība ir tad, kad māte nav piesaistīta pie bērna, nav atkarīga no viņa laimes, viņa pacietīgi izpilda savu pienākumu – izaudzināt bērnu par labu cilvēku.

Vecākiem vajag uzstādīt kā mērķi uzaudzināt bērnu par labu cilvēku, nevis nodrošināt viņam maksimālu komfortu.

Ja vecāki izdabā bērnam, izpildot visas viņa vēlmes, tad bērns ar laiku izteiks aizvien lielākas vēlmes, un tad, kad vecāki tās vairs nespēs izpildīt, tad bērns sāks viņus ienīst, jo bērns nespēs saprast kā tā var būt, ka visu laiku man visu pirka, bet tagad vairs nepērk.

Ja bērnam apmierina visas viņa vēlmes, viņš pats sagraus sevi, jo viņam neizveidosies savas darbības kontroles mehānisms.

Ir svarīgi saprast atšķirību starp patiesu mīlestību un aklu ziedošanos bērniem. Saskaņā ar statistikas datiem, lielākā daļa cilvēku, kas pilnīgi sevi bija ziedojuši bērniem, savu dzīvi tika beiguši vientulībā un no bērniem dzirdējuši vienīgi pārmetumus. Vecāki bērnu nedrīkst uzskatīt par vecāku īpašumu, tas ir visu problēmu cēlonis.

Bērnam ir pašam sava karma un sava dzīve. Bieži vecāki domā ka bērns būs viņiem visu laiku, viņi negrib pieļaut domu, ka bērns no viņiem aizies.

Bērnam ir sava karma, viņa attīstībai ir nepieciešams lai būtu arī ciešanas, vecākiem nevajag censties bērnu pasargāt no visām ciešanām. Lai kā arī censtos, tāpat vecāki nekad nespēs viņu pasargāt no visām ciešanām.

Vecāku ideja par laimi parasti ir ļoti egoistiska, vecāki grib, lai bērni sekotu viņu pēdās. Jāsaprot, ka bērns ir pavisam cits cilvēks, ar atšķirīgām interesēm, kas, ļoti iespējams, negribēs dzīvot pēc vecāku principiem.

Māte ir profesija, bērns ir pienākums.

Ja bērns izsaka kādu vēlmi, nevajag to vienmēr censties izpildīt, vecākiem ir jāprot vienkārši pateikt „nē”, nepaskaidrojot neko. Nevajag mēģināt taisnoties, kaut ko bērnam skaidrot, un arī nevajag solīt, ka viņš kāroto dabūs vēlāk, vai mēģināt bērna uzmanību novērst uz kaut ko citu. Attieksme ir jābūt tādai – es saprotu, ka tev ir grūti, bet tas tev ir jāpārdzīvo. Bērns tad pārdzīvos negatīvo emociju un ātri aizmirsīs.

Vecākiem bērna vēlmes ir jāuzklausa ieinteresēti, ar vēlmi palīdzēt. Spēja klausīties ir mīlestības izpausme. Ja vēlme netiek apmierināta, tad atteikuma gadījumā vajag dot bērnam laiku vienam mierīgi pārdzīvot negatīvo emociju.

Vecākiem ir jārāda bērnam savs piemērs, kā viņi paši atsakās no savām vēlmēm.

Vecāki nedrīkst pazaudēt savu cieņu bērna acīs, nedrīkst dancot pēc bērna stabules. Ja vecāki kalpo bērniem, tad bērns savus vecākus arī uzskatīs par kalpiem, bet kalpus neviens ciena.

Pārmērīga bērnu aprūpe var padarīt viņus arī par patstāvīgai dzīvei nederīgiem cilvēkiem.

Parasti māte bērniem daudz vairāk piesaistās nekā tēvs.

Ja māte ir pastāvīgās bailēs par bērnu, uztraucās, kas ar viņu notiks, tad viņa sūta bērnam destruktīvu enerģiju, kas tieši vēl vairāk pievilks problēmu, pretstatā tam, ja māte domās par bērnu ar mīlestību un tādējādi sniegs viņam atbalstu un aizsardzību.

Māte, kas visu laiku uztraucās par bērnu, nesaprot to, ka bērnu aizsargā Dievs, nevis viņas uzmanība. Tas nenozīmē, ka nav vispār jāpievērš bērnam uzmanība, bet tas nozīmē to, ka bērnam nav jāpievērš pārmērīgi liela uzmanība.

Māte vienmēr aizstāvēs savus bērnus pat tad, ja viņi ir nelieši, jo mātes piesaiste ir akla. Savā aklumā viņa zaudē veselo saprātu, pat neredz, ka bērns jau sen pieaudzis, vienalga izturas kā pret bērnu. Jebkurš cits viedoklis viņai nav pieņemams.

Vecākiem vienmēr jāaizstāv taisnību, nevis savus bērnus.