Narkomānija

Narkomānija ir laimes iegūšana vieglā veidā. Cilvēks, kurš nav saņēmis mīlestību, tādā veidā cenšas kompensē tās trūkumu.

Narkomānijas cēlonis ir tas, ka cilvēks nevienu nemīl un neviens viņu nemīl, tas nozīmē ka pazudusi laimes garša, problēmas ar mīlestību, varbūt sabrukušas attiecības.

Mīlestības pamats ir cieņa. Nevar mīlēt to ko neciena.

Civilizēts, pozitīvs cilvēks ciena sevi un ciena citus,  degradēts cilvēks neciena ne sevi, ne citus.

Mūsdienās jauniešos netiek ieaudzināta cieņa pret vecākiem, tāpēc viņi nevienu  neciena, un arī viņus pašus neviens neciena, tāpēc jaunieši cenšas to kompensēt ar ārējiem  faktoriem – izteiksmīgi ģērbties, skaistu ārējo izskatu, materiālajiem apstākļiem, bet rezultātā tas rada nevis savstarpēju cieņu, bet gan savstarpēju skaudību.  Šo skaudību un neapmierinātību nevar noslēpt.

Mīlestība cilvēkā var  rasties tikai tad, ja  viņš saprot, kā pareizi dzīvot. Pareizi dzīvojot  viņš realizē sevi kā personību, un jo vairāk viņš realizē sevi,  jo vairāk laimes un mīlestības viņš sevī rada, un jo vairāk laimes un mīlestības viņš sevī rada, jo vairāk viņš var sasniegt dzīvē.

Vienīgā iespēja palīdzēt narkomāniem ir mīlēt viņus. Ja cilvēks nav spējīgs un nezin kā kultivēt augstākās mīlestības formas, tad tas ķeras pie mīlestības surogātformas, tas ir mākslīgas narkotisko vielu radītas baudas sajūtas.

Narkomāni parasti paši labi saprot to, ka narkotikas ir kaitīgas, nav jēgas mēģināt viņiem vēlreiz iestāstīt to, ka narkotikas ir kaitīgas.

Zēns bieži nevēlas runāt par problēmām, zēnu vajag motivēt uz to, ka viņš pats spēs tikt ar visu galā.

Kā palīdzēt narkomānam iziet no krīzes:

1) izrādīt savu mīlestību vai palīdzēt atrast citu mīlestību,

2) palīdzēt atrast interesantu darbu, kas vajadzīgs sabiedrībai,

3) palīdzēt atrast dievu.

Ja narkomāns ir zēns, tad ļoti svarīgi ir izrādīt uzticību, nevis mēģināt viņu audzināt, jo tas var viņam likt justies vēl vairāk nenovērtētam. Mātei labāk neiejaukties šajā procesā, tas problēmu var vēl vairāk saasināties.

Meitenēm ir otrādi, viņām vajag kādu ar ko izrunāties, lai atrisinātu problēmu. Sievietēm  personības degradācija notiek smagākā formā, tās reibumā kļūst vaļīgas, nekautrīgas, pļāpīgas, nekontrolē savas sajūtas.

Jauniešiem personības degradācija notiek daudz ātrāk nekā cilvēkam brieduma gados.

Nevar uzskatīt, ka eksistē kaut kāda nekaitīga, neliela atļautā narkotiku doza, tādas dozas nav, neviena narkotika nav nekaitīga, tās visas ir inde, arī mazos daudzumos. Piem. Francijā, kur daudz dzer vīnu, 10% bērnu dzimst garīgi un fiziski slimi.

Neatkarīgi no tā, cik daudz narkotikas lieto, cilvēks vienalga ir narkomāns, kas strauji degradējas. Nemēdz būt kulturāla dzeršana vai kulturāla narkomānija.

Narkotikas ir smaga dēmoniska tehnoloģija. Cilvēks, kas lieto narkotikas, ir nonācis dēmonu kontrolē. Katrs narkomāns domā, ka viņš varēs viegli atmest narkotiku lietošanu, ja vien pats to gribēs, bet patiesībā dēmoni viņam to neļauj, un pieredze rāda, ka parasti narkomāni to nespēj.

Narkomāna sirds ar laiku paliek auksta, tas kļūst nežēlīgs, pazūd līdzjūtība un labestība.

Katrs dabiski indīgs augs ir ārstniecisks, arī tie kas rada eiforijas sajūtu, narkotikas, bet tikai tad, ja to lieto ļoti mazās devās, speciālās kombinācijās, speciālu slimību gadījumos, un pēc stingriem ārsta norādījumiem. Narkomānijai nav nekā kopīga ar narkotiku lietošanu ārstniecības nolūkiem.

Iedzerot narkotiku pirmais efekts ir eiforija,  bet pēc tam seko depresija. Jo vairāk lieto narkotikas, jo nelaimīgāks cilvēks paliek, un arvien vairāk narkotiku jālieto.

Tik daudz, cik cilvēks iedzer narkotikas, tik pat daudz viņu atstāj saprāts. Narkomānija ir labprātīga atteikšanās no saprāta.

Narkomānija rada sev negatīvo karmu vēl tajā pašā dzīvē, tādā veidā ka narkomāniem bērni  arī kļūst par narkomāniem, un rada viņam problēmas. Parasti vīra alkoholisms rada meitas alkoholismu un sievas alkoholisms rada dēla alkoholismu.

Narkotisku vielu lietošana neizbēgami rada daudzas nervu sistēmas un psihiskās problēmas.

Cilvēks, kas lieto narkotikas iznīcina savu saprātu un nākošā dzīvē piedzimst par garu. Pakāpeniski jau šajā dzīvē viņš degradējas līdz kļūst līdzīgs dzīvniekam, kaut arī ārēji var būt vesels, bet ar viņu neko nevar sarunāt, viņam nav atbildības sajūtas, ir slinks, viņu interesē tikai baudas – ēst, dzert un sekss.

Narkotikas padara pretējo dzimumu šķietami daudz pievilcīgāku, jo to ietekmē stimulējas tā smadzeņu daļa, kas atbild par pievilcību. Ir cinisks teiciens “Nav neglītu sieviešu,  ir tikai pārāk maz iedzerts”

Narkomāns dzīvē savā pasaulē, kas viņam liekas skaista, ar loģiku nav iespējams viņu pārliecināt, ka narkotikas ir sliktas. Narkomāns  pats dzīvo emocionāli piesātinātu dzīvi, bet tādā veidā viņš ļoti ātri “sadeg”, nodarīdams ciešanas visiem apkārtējiem, kas rezultātā vienmēr beidzās bēdīgi. Visi narkomāni nākošajā dzīvē iemiesojas par gariem un spokiem, tā viņi saņem to, uz ko tiekušies.

Alkoholu un citas narkotikas pārvalda ļaunie gari, kas dod cilvēkam laimi apmaiņā pret viņa brīvību. Šie gari neļauj saprast to, ka narkotika ir kaitīga, viņi aptumšo cilvēka smadzenes, liek tam domāt, ka narkotikas ir labas un nekaitīgas. Narkotikas pārvaldošie ļaunie gari, liek cilvēkam viņiem klanīties, piem. nopirkt skaisti noformētu pudeli, likt to uz galda goda vietā, izturēties pret to ar cieņu, teikt tostus.

Ar gariem vislabāk cīnīties pielūdzot dievu. Ja ielaiž sevī dievu, tad gari no turienes aizbēgs.

Sadzīvē dažādos pasākumos var redzēt, ka narkotiku iespaidā starp cilvēkiem nekad nav mīļu attiecību, viņi tēlo laimi, spēlē teātri, bet laimes tur nav un nevar būt.

Jo vairāk degradējies cilvēks jo vairāk viņam gribēsies iedzer narkotikas vai alkoholu lai atpūstos. Narkotikas vai alkohols rada tikai ilūziju, ka tas atslābina.

Narkotikas nedod iespēju garīgi attīstīties, tās uzbudina un pēc tam bremzē prātu, bet saprātu vispār atslēdz. Ja mēs redzam, ka mēs ar vienkāršām metodēm nespējam narkomānu atgriezt normālā dzīvē, tad vajag rīkoties vēsu prātu, novērsties no viņa, atņemt narkomānam materiālo atbalstu, lai viņš būtu spiests sākt strādāt. Ja narkomāns nonāk pats grūtos apstākļos, viņam sāk pamosties saprāts.

Ja narkomānu sāk pastiprināti uzmanīt un kontrolēt, tas nepalīdzēs, narkomāns vienalga atradās veidu, kā dabūt savas narkotikas, rezultātā būs vēl sliktāk. Ārstēt narkomānu ar zālēm nav nekāda jēga, jo problēma nav ķermenī.

Labdarība narkomānu vēl vairāk degradē, dod iespēju dzīvot tālāk neko nemainot. Vienīgais risinājums ir nekādi nefinansēt šo degradāciju, vairāk ar viņu nerunāt.

Vecāki var tikai lūgt dievu par viņu: Dievs, dod man saprātu cīnīties ar to, ar ko es spēju cīnīties, un dod man saprātu samierināties ar to ar ko es nespēju cīnīties, un dod man iespēju atšķirt šīs divas lietas.