No 14 -21 gadu vecumam

No 14 -21 gadu vecumam

Šajā vecumā sāk pilnībā izpausties bērna personīgā karma. Šajā vecumā pret bērnu jāsāk izturēties kā pret draugu.

Iemācīties izturēties pret bērnu kā pret draugu ir ļoti grūti, tā ir augsta meistarība, ko ne katrs spējīgs sasniegt.

Bērns grib sajust atzinību visās jomās, viņu pārņem vēlme izcelties, pasvītrot savu individualitāti, lai citi atzītu viņu, grib just neatkarību no visiem, arī no vecākiem.

Vajag izrādīt atzinību par pusaudža labajiem darbiem, bet tomēr pārlieku slavēt nevajag, jo tā var sabojāt viņa raksturu, viņš sāk domāt ka ir izcils, labāks kā citi.

Nevajag no pusaudža gaidīt kaut kādu tuvību un mīlestību, tas periods jau ir beidzies.

Neko citu viņiem nevajag kā atzinību, Ja kaut kas nepatīk, būs pusaudža  streiks, sacelšanās pret vecākiem. Jaunieši mūsdienās ir ļoti augstprātīgi negrib nevienu klausīties uzskata, ka paši ir visgudrākie.

Meitenes krāsojas, zēni taisa nedarbus, viņiem vecāki vairs neinteresē.

Rodas stiprs egoisms, gribas tēlot neatkarīgu cilvēku, sajūt savu spēku, viņiem liekas, ka jūra ir līdz ceļiem.

Reāla atbildība un reālas zināšana viņiem nav, un to nevajag gaidīt no pusaudža.

Nevajag pusaudzim uzspiest savu viedokli pozīcijā no augšas. Vajag uzstādīt kopējus likumus, kuros tiek ņemti vērā viņa noteikumi, viņa izvēles brīvību.

Šeit nevar uzstiept pusaudzim savus noteikumus, vajag ar viņu „sarunāt”.

Bērns gatavs aizbraukt jebkur, tikai prom no vecākiem, savus vecākus uztver kā īpatņus, kas runā viņam nesaprotamā valodā, ja viņi varētu, tad aizietu prom no vecākiem tūlīt pat nedomājot.

Viņi grib visu pārveidot, negrib pakļauties nekādām varām, saceļas pret visu, tā cēlonis ir pavisam banāla nesapratne. Tāpēc jāvēršas pie pusaudža saprāta, jo šajā vecumā viņiem saprāts jau veidojas.

Jāizskaidro viņiem kā līdzīgs līdzīgam, dodot iespēju viņiem izdarīt savu kļūdu. Nevajag mēģināt salauzt pusaudža gribu, jāizrāda pacietība un mīlestība.

Nevajag noliegt pusaudzi, viņu kā personību, ja neatzīst viņu neatkarību, tad viņu atbildes reakcija ir tāda, ka viņi savukārt arī visu noliedz, visas pieaugušo vērtības. Var būt ka viņi skaļi par to paziņo, vai arī klusībā it kā nevainīgi viņi uzklausa bet neko neņem vērā.

Ja bērns norobežojas, tas nozīmē ka viņam pietrūkst kopējas intereses, tad vajag iekārtot kaut ko kopīgu ģimenē, vismaz izklaides.

Vecāki rada savā iztēlē ideālu kādam jābūt bērnam, bet tas bērnus traumē, jo viņš nav un negrib tāds būt.

Pats galvenais vecākiem ir atzīt, ka pusaudzis ir individualitāte, ar savām īpatnībām, ka viņam ir sava dzīve, vienkārši dod viņam kaut kādu uzmanību, atzinību, uzslavēt viņu par kaut ko, izturēties pret viņu kā pret līdzvērtīgu.

Bērnam šajā vecumā vajag iemācīt, ka visās jomās ir kāds, kas ir gudrāks par viņu, saprast, ka viņš nav nekas īpašs. Vecāku un skolotāju cienīšanas princips nodrošina kārtību un dod iespēju saņemt labo no Dieva.

Pusaudzim nedrīkst dot pilnīgu brīvību, ja mēs neierobežosim bērnu brīvību, tad izaugs dzīvniekam līdzīgs cilvēks, kas darīs visu kas viņam ienāks prātā. Jācenšas viņam dot daļēju brīvību, bet tomēr tikai tik daudz lai saglabātu attiecības un paturētu vismaz kaut kādu kontroli pār viņu.

Dažreiz vecāki,  redzēdami bērna panākumus, nedod saviem bērniem svētību, lai tie neņem virsroku pār viņiem, it īpaši ja tie dara to, ko vecāki nevēlas. Vecāku uzskats, ka viņi visu zina labāk kā viņu atvase, kaut arī bērns jau sen izaudzis tikai tāpēc vien viņi ir vecāki, ir nepareizs.

Sākot ar dzimumbriedumu beidzas bērna karma un vecāki saņem to ko iesējuši, sāk saņemt savas audzināšanas augļus. Ja bērns tika lutināts, tad vecāki saņem pirmos augļus, kas izpaužas kā naids un egoisms.

Mātei dēls ir kā vīra turpinājums. Dēla sievu katra māte sajūt kā konkurenti, sāk mācīt to, līst viņu dzīvē. Uz tās bāzes rodas konflikts. Dēls sajūt māti kā vecāku par sevi un nespēj pretoties. Tā bieži gadās, ka māte izjauc laulības.

Ja māte izgāž savas negatīvās emocijas uz dēlu, stāsta cik viņai grūti, tad dēls pēc tam savā ģimenes dzīvē centīsies attaisnot sevi visās savās kļūdās.

Bieži vecāki neatlaiž bērnus, tāpēc ka uzskata. ka nav saņēmuši atmaksu par audzināšanu, savu ieguldīto darbu.

Ja negrib iegūt vīra māti kā ienaidnieci, tad meitai ir jāiemīl vīramāte kā savu, nevis jāatgrūž ka nevajadzīgu.