Prāta uzbūve

Apstākļi visu laiku mainās, bet cilvēka būtība nemainās.

Cilvēka psihiskās struktūras uzbūve:

  • prāts, manas tās ir domas, raksturs, jūtas. Prāts pieņem visu kas viņam patīk, uzklausa tikai to kas viņam ir interesanti, un atgrūž visu kas nepatīk. Prāts grib visu laiku laimi, viņš pārtiek no laimes enerģijas, ko saņem ar piecām sajūtām – redzi, dzirdi, ožu, tausti un garšu. Jūtas ir ļoti spēcīgas. Vairumam cilvēku jūtas ir spēcīgākas par saprātu. Jūtu funkcija ir maldināt cilvēku;Ja laimes nav cilvēks cieš, ir nelaimīgs, var pat negulēt pa naktīm.
  • virs prāta ir saprāts. Saprāts aug klausoties citus cilvēkus. Saprātu samazina ignorance, nevēlēšanās citus uzklausīt. Saprāts novērtē situāciju ņemot vērā vietu laiku un apstākļus. Prāts liek rīkoties kā dzīvniekam, saprāts kā cilvēkam;
  • viltus ego, tas ir noskaņojums. Viltus ego – es gribu, lai visi man kalpo, īstenais ego – es gribu visiem kalpot. Īstenais ego var izpausties tikai tad kad cilvēks saprot kas viņš ir, ka viņš ir dvēsele. Viltus ego izpaužas trijās substancēs – prāts, mēle un ģenitālijas.

Annamaija. Cilvēks savas dzīves kvalitāti vērtē ar materiālām vērtībām, māja mašīna, pārtika, komforta preces. Viņiem parasti ļoti patīk staigāt pa lielveikaliem, izvēlēties sev preces. Lielveikals ir šo cilvēku templis, un preces un komforts ir Dievs, tas ir tas ko viņi pielūdz

Pranamaija. Prana ir dzīvības enerģija, cilvēkam svarīgs viss kas saistīts ar veselīgu dzīvesveidu – pareizs uzturs, reglamentēta dzīve, aizsardzību un tā tālāk, viss ar veselību saistītais. Cilvēks uzskata, ka galvenais ir laba veselība, viss pārējais salīdzinājumā ar to ir sīkums, viņi norūdās, pieņem vēsu dušu, sporto, vingro,  taisa pranajamu un hatha jogu. Uzturā lieto visādus it kā veselīgus produktus, ievēro diētu.

Manomaija. “Mano” nozīmē prāts. Tas ir jau kas vairāk nekā veselība, šajā līmenī cilvēki jau sāk vērtēt prātu, sāk domāt par patieso dzīves jēgu, interesējas par pasaules uzbūvi un garīgo  dzīvi, saprot ka eksistē smalkais ķermenis, un kas ir dvēsele. Viņi interesējas par garīgām tēmām, citām pasaulēm,  NLO, lasa vēdas un citu garīgo literatūru, un kaut ko no tā visa arī ievēro dzīvē, bet paši uz to īpaši nekoncentrējas, toties patīk pamācīt citus, dot padomus, uzskata sevi par augstāk attīstītiem.

Vigjanamaija. “Vigjāna” nozīmē garīgā gudrība, cilvēks skaidri atšķir dvēseli un matēriju. Šajā līmenī, cilvēki apzinās, ka viņš ir fiziskais ķermenis un smalkais ķermenis, kas sastāv no ūdens, zemes, uguns, gaisa un ētera, un sukšma šarira, kas sastāv no viltus ego, prāta un saprāta, tāds cilvēks saprot, ka viņš nav ne fiziskais, ne arī smalkais ķermenis, viņš zina dvēseles dabu, dzīvē aizņemts izzinot garīgās zināšanas, tiecas draudzēties ar tādiem, kas arī meklē garīgo progresu. Garīgajā praksē – stingri ievēro savu reliģiju, izmainot sevi nevis citus, necenšas citus mācīt, lasa garīgo literatūru,  piem. Bībeli, Korānu vai Vēdas, tādus darbus kā “Joga Sutra”, “Bhagavad Gita”, “Šrīmad Bhāgavatam.” Tādi cilvēki nekad neraud par tuvinieku nāvi, jo saprot dvēseles nemirstību.

Anandamaija. “Ananda” ir mūžīga garīga svētlaime. Tas ir tad, kad cilvēki pilnībā apzinās sevi kā dvēseli, kā Dieva kalpu, visur redz Dieva izpausmi, ir pilnīgi nepiesaistīts, to neinteresē un nesatrauc materiālās pasaules notikumi. Pilnīgi viss materiālajā pasaulē viņam liekas primitīvs un neinteresants. Viņi ar līdzjūtību izturas pret visiem citiem, izrāda iecietību un žēlsirdību, tiem nepiemīt mantkārība un alkatība. Šāda persona var dzīvot materiālajā pasaulē, bet rīkoties un uztvert visu ļoti garīgi, tā dzīvojot it kā citā pasaulē.

Jūtas

Cilvēka emocijas tērē viņa dzīves enerģiju. Vispareizāk ir pret visu izturēties bez emocijām, būt ieturētam gan priekos, gan bēdās. Spēcīgas jūtas iztukšo cilvēku. Jo garīgi zemāk attīstīts cilvēks, jo spilgtākas un rupjākas ir viņa emocijas, asāka reakcija, histērijas, lielāka sajūsma un lielāks niknums.

Daudz emociju rada kino, TV, sporta spēles, pēc tām cilvēks jūtas noguris. Vēdās ir teikts ka visi aktieri un šovbiznesa pārstāvji nonāks pa taisno ellē, jo ar savu darbību ir cilvēkiem radījuši nevajadzīgas emocijas, varbūt arī maldinošas ilūzijas, kas  skatītājiem atņem enerģiju. Filmas un teātra izrādes nevis māca kaut ko, bet pasniedz nereālus izdomātus scenārijus, ko cilvēks uztver kā patiesību.

Darbības kurās ir asas izjūtas kā piemēram braucieni pa “amerikāņu kalniņiem”, lēkšana ar izpletni, lēcieni no tilta ar gumiju, niršana dziļi zem ūdens, izlādē lielu enerģijas daudzumu, ko cilvēks krājis ilgu laiku, un pēc tādiem pasākumiem cilvēks zaudējis visu savu enerģiju ar mokām atgriežas darbā, maldīgi domādams ka ir labi atpūties.

Pat ceļojumi, kaut arī piepildīti ar skaistu ainu baudīšanu, atņem enerģiju un rada lielu nogurumu.