Radinieki

Gan vīrieša, gan sievietes pienākums ir izrādīt cieņu pret visiem saviem radiniekiem, tā ir kultūra. Civillaulības partnera radinieki arī ir jāuzskata par radiniekiem, kaut arī laulība nav reģistrēta. Ja izrāda necieņu pret saviem vecākajiem radiniekiem, tad garīgā attīstība nav iespējama, un arī veiksme materiālajā dzīvē samazināsies, jo pārtrauksies labās karmas plūsma pa senču līniju.

Radiniekus mēs neizvēlamies, tie ir Dieva doti, tāpēc, ka pret viņiem mums ir pienākums izturēties kulturāli, ar cieņu, neatkarīgi no tā kādi viņi ir. Dzīves laikā radušies apstākļi, piem. ja radinieks saslimst, kļūst  nespējīgs, uzliek mums pienākumus palīdzēt viņiem.

Ja radiniekiem nepievērš pietiekami daudz uzmanības un neizrāda cieņu, tad radinieki centīsies izjaukt ģimeni.

Cilvēks pats nevar ne radīt bērnu, ne atrast sev partneri, ne arī izvēlēties radiniekus, to visu dod Dievs. Visu ko mums Dievs dod, tas mums ir vajadzīgs, kaut arī mums tā neliekas.

Ja attiecības ar kādu no radiniekiem rada lielas ciešanas, tad jāietur no tiem nedaudz lielāka distance, bet jācenšas uzturēt attiecības pēc iespējas labākas.

Pat, ja radinieki asi uzbrūk, vienalga nevajag izrādīt pretestību, jāizturas mierīgi, lai nekādi neaizvainotu viņus. Ja aizvaino radiniekus, tas ir, tas pats, kas aizvainot Dievu.

Sievas vecākiem vienmēr visu domstarpību gadījumā ir jāaizstāv vīru, bet vīra vecākiem visu domstarpību gadījumā ir jāaizstāv sievu, tad visi konflikti pazudīs, un ģimenē valdīs saskaņa.

Sievai nevar būt divas autoritātes, vecāki un vīrs, viņai jāklausa tikai vīru, bet vecākiem jāizrāda cieņu. Ja sieva klausīs vecākus, tad laulības visdrīzāk izjuks.

Pareizas uzvedības likums ir – vecākos vajag klausīt, jaunākajiem vajag stāstīt, bet vienaudžiem vajag piekrist visā ko viņi saka. Tad dzīvē nebūs nekādu strīdu un skandālu

Saprātīgs, kulturāls cilvēks vienmēr uzmanīgi uzklausa vecāku padomus, un neizrāda pretestību viņu aktivitātēm, kaut vai cilvēkam liekas, ka tie ir lieli muļķi. Var neizpildīt viņu padomus, ja tie liekas pilnīgi aplami, bet nekad nedrīkst atklāti oponēt un teikt vecākiem ka viņu viedoklis ir muļķības.

Tas cilvēks, kas uzskata, ka pats ir neatkarīgs un patstāvīgs, tas faktiski ignorē Dieva gribu. Dieva griba ir dot cilvēkiem norādījumus caur vecākiem cilvēkiem. Ja cilvēks neklausa un neciena vecākos, tad viņš neciena Dievu.

Ja cilvēks saka – “Es esmu jau pieaudzis, es pats visu zinu, nevajag mani mācīt dzīvot”, tad viņš zaudē spēju kļūt saprātīgs. Ja cilvēks neklausa vecākos, tad Dievs atņem spēju saprast.
Ārēji viņš varbūt arī spēs uzzināt kaut ko jaunu, informāciju noklausīsies, bet šīs zināšanas viņam nenonāks saprātā, viņš tās ātri aizmirsīs vai reāli nespēs izmantot.

Tam, kas ignorē vecākos,  sirds kļūst netīra, viņš vairs nespēj saskatīt savus trūkumus un degradējas.

Cieņu izrāda ar:

1) patīkamām sarunām;

2) kopīgu ēšanu;

3) apmainoties ar dāvanām;

Uzdāvināta puķe dod cilvēka sirds smaržu. Puķi nevar vēlreiz dāvināt tālāk.

Mūsu nozīmību nenorāda tas, cik lielas lietas mēs darām, bet gan mūsu savstarpējās attiecības darbībā, to kvalitāte.

Jo vairāk cilvēku ir palikuši laimīgi mūsu darbības rezultātā, jo veiksmīgāka ir bijusi mūsu darbība.

Ja radinieki redzami jūs ekspluatē, izmanto Jūs savtīgiem mērķiem, tad jo vairāk jūs viņiem palīdzēsiet, jo sliktākas attiecības paliks.

Ja grib uzturēt labas radniecības attiecības, tad nevajag tās veidot uz naudas bāzes.

Radiniekiem aizdot naudu nevajag. Cilvēkam nevajag prasīt savam radiniekam naudu, ne arī pašam aizdot, tā ir radniecības jūtu aizliegta ekspluatācija.

Tikai tad var ņemt no radinieka naudu, ja radinieks pats piedāvājas palīdzēt.