Reliģija, garīgā attīstība

Garīgā attīstība sākas tad, kad cilvēkam rodas daudz jautājumu par tēmu – kas es esmu, kas notiek, un kā man pareizi dzīvot. Tam, kam nav radušies šādi jautājumi, tam garīgā attīstība vēl nav sākusies. Garīgi attīstīts cilvēks kalpo Dievam un citiem, visi pārējie domā tikai par sevi, par savu labklājību.

Tas cilvēks, kurš dara to, kas viņam patīk, to, kas viņam sagādā baudas, tas cilvēks degradējas, pat ja viņš nevienam neko sliktu nedara. Jāsaprot, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti ar ciešām karmas saitēm, tikai egoistisks ateists var domāt, ka viņa rīcība ir pilnīgi neatkarīga no visiem citiem. Katra atsevišķa cilvēka degradācija degradē visus pārējos apkārtējos, bet katra cilvēka progress ietekmē visu kopējo attīstību, uzlabo dzīvi visiem pārējiem.

Visā pasaulē ir liels labestīgu cilvēku trūkums, to ir tikai daži procenti, un milzīgs tumsonīgu cilvēku skaitliskais pārsvars. Ja nebūtu šo dažu procentu īsteni ticīgo labestīgo cilvēku, tad planēta zeme jau sen būtu aizgājusi bojā.

Cilvēka prāts ir nevaldāms, tas grābj visu ko var, bet reāli ne uz ko nav spējīgs koncentrēties. Lai garīgi attīstītos pirmais un galvenais ir nomierināt prātu.

Garīgo attīstību nosaka nevis vecums un status, bet cilvēka viedums. Var būt tā, ka skolnieks ir viedāks par skolotāju. Tomēr lai cik arī vieds būtu cilvēks, tam vienalga ir jāizrāda atbilstoša cieņu pret vecākajiem, kaut arī varbūt ne tik gudriem.

Garīgā attīstība sākas ar to, ka mēs saprotam, ka viss tas, kas ar mums notiek, ir mūsu pašu darbības rezultāts. Cilvēka garīgās attīstības pamatā ir pateicība par visu to, kas tam ir dots.

Ne raksturu, ne arī garīgo līmeni nevar izmainīt ar pašiedvesmu, ar tagad modernajām, tā saucamajām  “meditācijām”, skaitot piemēram šādus un līdzīgus skaitāmos tekstus  “Es esmu spēcīgs, es esmu neatkarīgs, visi mani mīl” vai arī  “Es esmu saule”. Tāda prakse ir vistīrākais pašapmāns, kad cilvēks pats sev cenšas iedvest to kas nav, piešķirt sev neesošas kvalitātes. Šis iedvesmas rezultātā cilvēks pats tad var sākt izturēties tā, it kā viņam šīs kvalitātes būtu, kaut arī visi apkārtējie redz, ka tas tā nav, visi redz to, ka viņam ir uzradusies tikai nepamatota augstprātība.

Savas rakstura īpašības ir jāveido dzīvē, praksē. Tāpat kā sportā, tas sākumā padodas slikti, bet ar laiku kultivējot šīs īpašības, tas izdodas aizvien labāk. Teorētiskās zināšanas bez prakses neko nedod.

Kad cilvēks apmierina šīs savas pamatvajadzības: ēst, gulēt, sekss un sevis paša aizsardzība, tad viņam paliek garlaicīgi, viņam vajag kaut ko vairāk, tad cilvēks vai nu meklē sapratni, kas viņš ir un kāda ir viņa dzīves jēga, vai arī izdomā sev kādu hobiju. Dzīvniekiem nav šādu izjūtu.

Hobijs (nodarbe, kas tiek darīta tikai un vienīgi sev par prieku) ir cilvēkiem, kas nesaprot dzīves jēgu, tas ir veids kā notērēt bezjēdzīgi laiku. Saprātīgam cilvēkam nekad nav tā, ka viņam nav ko darīt.

Laime un nelaime, te uzrodas, te pazūd, tās mainās tāpat kā gadalaiki, un to rašanās iemesls ir mūsu sajūtu uztvere.

Katra cilvēka dharma, dievišķais pienākums ir godināt Dievu, Devas, svētos, vecus cilvēkus, māti un tēvu. Tas ir parāds ar kuru mēs ierodamies šajā pasaulē, un, kas mums ir jāatdod, jāatmaksā par to, ka mēs šeit esam, un par visu to, kas mums šeit ir dots.

Šo parādu var atdot izpildot savus pienākumus. Ir dažādas pakāpes kā mēs varam atdot parādu – izpildot pienākumus brīvprātīgi, nesavtīgi un aiz pateicības.

Iespēja iemiesoties cilvēka ķermenī ir liela dāvana no Dieva puses, ko daudzi grib, bet reti kurš to saņem. Ir jāprot to novērtēt, ir jābūt sapratnei, ka šo ķermeni mums iedeva, lai mēs varētu atbrīvoties no materiālās pasaules važām. Nevienā citā dzīvas būtnes ķermeņa formā nav iespējams to izdarīt, jo tikai cilvēkam ir attīstīts intelekts. Nedaudz zemāka dzīvības forma –  dzīvnieki dzīvo saskaņā ar savām vajadzībām: ēst, gulēt, sekss un sevis paša aizsardzība.

Viltus dharma – cilvēks iet uz lekcijām, meditē, ir veģetārietis, uzskata ka pats ir labāks par citiem, rūpējas tikai par sevi.

Patiesā dharma – uztur labas attiecības ar visiem radiniekiem un paziņām, bērniem un pats galvenais vīru/sievu.

Sievietei nevajag strādāt ar sevis pilnveidošanos. Sievietei visas labās īpašības jau viņā ir. Ja kaut kas tur nav, tad tas ir tāpēc, ka to nomāc viņas vīrišķīgās īpašības, un tajā gadījumā viņai ir jāstrādā ar sevi, lai apslāpētu sevī šo vīrišķīgo īpašību izpausmi.

Ikviens, kas veltījis savu dzīvi garīgai kalpošanai Dievam, neatkarīgi no tā, vai tas ir sieviete vai vīrietis, zemākas klases strādnieks vai tirgotājs, tiks atbrīvots no materiālās pasaules verdzības un atgriezīsies mājās pie Dieva.

Cilvēka darbībā vienmēr jāņem vēra trīs galvenie aspekti – laiks, vieta un apstākļi.