Vīrieša pienākumi

Vīrieša galvenais pienākums ir garīgā attīstība un rūpes par visas ģimenes tikumību un  garīgo ceļu. Vīrietim ir jāzina savas dzīves jēga un mērķis, jāmāca un jāvada pārējos ģimenes locekļus. Kopdzīves principus vajag noteikt saskaņā ar dzīves jēgas izpratni.

Vīrietim ir skaidri jānodala sievas un vīra pienākumi, tie nedrīkst pārklāties. Vīrs var izņēmuma kārtā izdarīt kādus sievas pienākumus, bet tikai palīdzot sievai, izdarot tos viņas vietā. Arī tad, ja vīrs šad tad veic sievas pienākumus mājās, tie nedrīkst pāriet par vīra pienākumiem.

Ja sieva skaidri zinās, kādi ir viņas pienākumi ģimenē, tas viņu atbrīvos no liekām pārdomām un uztraukuma, kuram tas vai cits darbs jādara. Skaidri nodalīta atbildība samazina strīdus un domstarpības, reizē vairo saskaņu ģimenē.

Uzņemties līdera lomu ģimenē. Būt līderim nozīmē būt par visu atbildīgam. Vīrs nedrīkst prasīt atbildību no sievas, viņam pašam par visu ir jāuzņemas atbildība. Ja vīram  jāizlemj kāds jautājums, uz kuru pašam vēl nav atbildes, tad vīrietim vajag pakonsultēties ar sievu un pēc tam pieņemt lēmumu. Nevajag uzticēt izlemšanu sievai, pārliekot savu atbildību uz sievu. Gala lēmums vienmēr jāpieņem vīrietim.

Būt līderim ģimenē nenozīmē visus visu laiku komandēt. Būt līderim nozīmē noteikt, ieviest un uzturēt kārtību, kad katrs ģimenes loceklis dabiski pilda savas funkcijas. Labs vadītājs iejaucas procesā tikai tad, ja kaut kas iet nepareizi.

Ar sievu vienmēr ir jākonsultējas, viņas viedoklis ir jāņem vērā, jo sievietei ir savādāks redzējums, sieviete jūt to, ko vīrietis nejūt. Sieviete labāk redz sīkumus, bet vīrietis situāciju kopumā, tāpēc vīrietim ir jāuzklausa sievu un jāpieņem gala lēmums.

Vajag atļaut sievai ieviest savu kārtību mājā, sadalīt kopdzīvē katra ietekmes sfēras – tā, lai katrs ģimenē saprastu, kādi ir viņa pienākumi un tiesības.

Vīrietim ir jābūt patiesam, nevajag tēlot no sevis vairāk nekā esi un solīt to, ko nevari vai negribi izpildīt. Ja kaut ko apsolīji, tad jāpieliek visas pūles, lai to izpildītu.

Ja sieva kaut ko nav sapratusi, tad vīra pienākums ir mierīgi paskaidrot vēlreiz. Un, ja nepieciešams, vēlreiz. Līdz sieva saprot, ko vīrs ir gribējis pateikt. Nedrīkst uz sievu apvainoties, ja viņa kaut ko nav sapratusi. Vīram nevajag nosodīt sievieti, ja kaut kas izdarīts nepareizi.

Vīrietim jāprot pasmieties arī par sevi, kad kaut kas nav izdevies, bet tomēr savas kļūdas un neveiksmes speciāli stāstīt ģimenes locekļiem nevajag.

Nevajag sievieti apgrūtināt ar savām problēmām. Tas nozīmē, ka vajag pēc iespējas mazāk stāstīt par savām darba lietām. Censties nerunāt ar sievu par problēmām un negatīvām lietām. Runājiet par labo, pozitīvo, plāniem!

Vīram vajag saprast un pieņemt sievietes mainīgo dabu. Uz sievu nedrīkst dusmoties pat tad, ja viņa ir pārlieku emocionāla un apvainojas. Vīra pienākums ir viņu mierināt, ja ir kaut kādas problēmas, nepiegriežot vērību viņas emocijām.

Vajag sievietei atļaut savu personīgo telpu un brīvo laiku, ja tas neapdraud tikumību.

Vīram ir jāpieprasa, lai sieva ievēro tikumisku uzvedību, tai skaitā, jālūdz sievai izvairīties no tāliem ceļojumiem, kur sieva dotos vienatnē, izvairīties atstāt sievu vienu sabiedrībā ar svešiem vīriešiem un citur, kur iespējama seksuāla agresija – fiziska vai kaut vai tikai garīga. Sabiedrībā nedrīkst ļaut sievai flirtēt un izrādīt simpātijas citiem vīriešiem.

Vīram ir jādod sievietei iedvesma dzīvē, vienmēr jābūt optimistiskā noskaņojumā, nevajag sakāpināti reaģēt, jebkurā situācijā visu uztvert mierīgi, bez panikas. Jo, ja vīrs iziet no emocionālā līdzsvara, tad sieva zaudēs savu emocionālo līdzsvaru divtik.

Cienīt sievu, nevienam nekad nestāstīt par viņu neko sliktu. Nolikt savas attiecības ar sievu augstāk par jebkurām citām attiecībām (ar draugiem, kolēģiem, citiem), jo attiecības ar sievu ir daudz svarīgākas.

Vīram ir jādot optimismu savai sievai. Vīrietim vajag iedvesmot sievieti, atbalstīt vismaz dažas sievas intereses.

Jāizrāda sievai pietiekoši daudz uzmanības, katru dienu, kaut vai ar vismazāko sīkumu- acu skatu, pieskārienu, apskāvienu, labu vārdu, taču regulāri. Pēc iespējas veltīt laiku sievai, uzklausīt sievu, ļaut viņai izrunāties. Arī tad, ja vīrietis pārnāk noguris no darba, viņš var atlaisties uz dīvāna, bet vajag atļaujiet sievai runāt. Jūs varat neiesaistīties sarunā, taču atļaujiet viņai izteikties.

Sarunās ar sievu jārunā tikai labestīgi vārdi. Skaņa, vārdi, mantras ir visa pamatā. Lamu vārdi, apvainojumi un pārmetumi sagrauj otru cilvēku. Ar tādiem cilvēkiem, kas rupji runā, nav ieteicams uzturēt tuvas attiecības, jo tādas attiecības ne tikai destruktīvi un graujoši ietekmēs abu partneru psihi, bet arī viņu bērnu psihi.

Ja mēs kādu cilvēku slavējam, tad šis cilvēks iegūst labākas īpašības. Ja mēs slavējam viens otru, tad tā mēs viens otrā radām un vairojam labās īpašības. Ir ļoti svarīgi apzināties, ka caur vārdiem cilvēki viens otru paceļ augstākā līmenī, tādā, kādu grūti panākt ar citām metodēm.

Sievietei ir vajadzīgas attiecības. Gadās, ka vīrs ir dāsns un domā, ka ar to pietiek- it kā viss materiālais būtu sievai sagādāts, ko gan viņai vēl vajag? Taču jāsaprot, ka sievietei ar to ir par maz. Ja nav attiecību, tad visas sarunas ģimenē būt lietišķas, par to, kā uzturēt savu materiālo dzīvi un nebūs sirsnības, saskaņas garīgā līmenī starp abiem laulātajiem.

Jābūt miermīlīgam un līdzcietīgam. Tomēr tas nenozīmē, ka ir jāsamierinās ar visu, ir jābūt principiālam kārtīguma ziņā.

Jāuzmanās no kontakta ar izlaidīgām sievietēm, kas var sagrozīt galvu un pavedināt uz izvirtību. Vienmēr jāpadomā, ko sievietei no tevis patiesībā vajag.

Sieviete ir līdzīga ugunij, vīrietis ir kā trauks ar eļļu. Tāpēc vīrietim nevajadzētu kontaktēties vienatnē pat ar savu meitu, tā viņam ir jāizvairās no kontakta ar visām citām sievietēm, izņemot lietu kārtošanu.

 

 

 

Vīra pienākums ir uzturēt un apgādāt ģimeni ar visu nepieciešamo, tā, lai sievai nav jāstrādā algotu darbu. Viss nepieciešamais ir pirmās nepieciešamības preces. Vīra pienākums nav nodrošināt sievu ar luksusa precēm. Tās var pirkt tikai savu iespēju robežās, ja ir pietiekoši daudz naudas, kas sapelnīta mierīgi strādājot, nevis necilvēcīgi raujoties darbā, sagandējot sev veselību un neveltot pietiekami daudz laika ģimenei, radiniekiem un atpūtai.

Vīram ir jābūt devīgam, jāļauj sievai iztērēt naudu savām un ģimenes vajadzībām. Tomēr, ja sieva nav reliģioza, tad ir jāseko, kā sieva to dara, vai neiztērē naudu bezjēdzīgi.

Vīram jāpārstāv ģimene saistībās ar valsts un privātām organizācijām, jākārto attiecības, dokumentus un rēķinus.

 

Sievai jāizdomā, ko vajag nopirkt ģimenē, tad par nodomu jāpastāsta vīram, vīrs tad izvērtē un vai nu dod atļauju pirkt vai paskaidro, kādēļ to nevajag pirkt. Sievai ir jādod zināma brīvība pašai izlemt par pirkumiem, vajag noteikt, ka vīra piekrišanu viņai ir jāprasa tikai par lielākiem pirkumiem. Ja vīrs pilnīgi visu izlemšanu pārņems savās rokās, tad sieva nejutīsies komfortabli, jutīsies apspiesta.

Sievietei pašai patīk iepirkties un izvēlēties, vīrietim ir grūti saprast, kas viņai patīk un kas nepatīk. Ja vīrs nopērk to, ko viņa nav prasījusi, tad viņa var tikai aiz pieklājības teikt, ka tas viņai patīk.

Nevajag pirkt sievai to, ko viņa nekad nav prasījusi, taču vajag ieklausīties un uztvert netiešus mājienus, piemēram, ja sieva par kaut ko jūsmo vīra klātbūtnē, tad to ir jāuzskata par sievas izteiktu vēlmi, ka viņa to ļoti vēlētos.

 

 

Ļaut sievai izstāstīt visu, kas viņai jauns sadzīvē un darbā noticis, un jādod viņai padomus, jo caur padomiem sieva saņem spēku no vīra.

Sievieti pastāvīgi ir jāapskauj, jāglāsta, jāsaka komplimenti, jāslavē ka ēdiens garšīgs, pat tad, ja tas nav īpaši garšīgs. Dāvināt sievai saldumus, garšīgus ēdienus, skaistumlietas, ziedus un skaistu apģērbu. Vīram jāslavē sievas skaistums, maigums un smalkums. Ja vīrs to nedarīs, tad viņa sievā šīs īpašības pamazām saruks un vairs neizpaudīsies.

Vīram ir jāgodā un jāciena sievas vecāki vairāk par savējiem.

Vīram jārūpējas par mājas stāvokli, lai visas lietas un mēbeles mājās ir kārtībā.

Vīram jānosaka un jāorganizē fiziskās aktivitātes ģimenē.

Vīram jānosaka attiecības ar pārējo sabiedrību, ar draugiem, paziņām, ar ko satikties un ar ko labāk nesatikties.

Vīrietim ir bezbailīgi jāaizsargā savu sieva un bērnus no ārējās agresijas, vienmēr jādod viņiem saprast, ka viņš ir gatavs tos aizstāvēt, pat ja viņiem nav taisnība. Ja gadījumā kādā konfliktā gadās, ka sievai nav taisnība, tad vīram vienalga sākumā ir jāaizstāv sievu un tikai pēc tam vēlāk jāpārrunā ar sievu un jānorāda, ka viņai nebija taisnība.

Ja vīrs kaut ko izdarījis nepareizi, tad nevajag sievai lūgt piedošanu par to. Tas pazemos vīru, sagraus viņa autoritāti.

Dzīvoklis vai māja, kurā cilvēki dzīvo, ir viņu apziņas atspulgs. Apziņa ietekmē mājvietu, un mājvieta savukārt ietekmē apziņu. Pareizi uzbūvēta un iekārtota māja, dzīvoklis, jebkura vieta, kur cilvēks dzīvo, dod iespēju mierīgi dzīvot un garīgi progresēt, neradot papildus šķēršļus dzīvē. Nepareizi iekārtota māja rada problēmas.

Par mājas formu un mēbeļu iegādi vajadzētu rūpēties vīram, bet jāpērk tikai tādas mēbeles, kas patīk sievai.

Sievas pienākums ir uzturēt kārtību un skaistumu mājā, jo māja – tas ir kā otrs cilvēka ķermenis. Tas, kas ir iekšā mājā (mēbeles, sadzīves priekšmeti), kļūst kā viņa iekšējie orgāni, un vīra pienākums ir rūpēties par šo iekšējo orgānu stāvokli mājā vai dzīvoklī. Tas veicina veselību visiem ģimenes locekļiem.

Visām lietām un mēbelēm mājā jābūt kārtībā. Ja nav iespējams kādai lietai dot pienācīgu skatu, tad no tās vislabāk atbrīvoties, jo bojāta lieta nes destruktīvu enerģiju.

Nav ieteicams pirkt senlietas, antikvariātu, jo tas ir absorbējis enerģiju no cilvēkiem, kuri to izmantojuši iepriekš. Tās ienestas mājās ir kā svešķermenis un var dot negatīvu ietekmi.

Ir nepieciešams rūpēties par zemi, uz kuras cilvēks dzīvo. Zeme ir personība, tāpat kā grahas un, ja cilvēks kaut kādā veidā to kopj, tad zeme viņu par to apbalvo, dodot kaut kādus labumus, palīdzot dzīvē. Kopjot savas mājas apkārtni, dārzu, cilvēks parāda savu cieņu pret zemi, un vislabāk, ja to dara apzināti. Iestādot koku, cilvēks iestāda sev kādu labu īpašību.