Sieviešu garīgā prakse

Visa literatūra, visa Vēdiskā literatūra galvenokārt domāta tikai vīriešu apmācīšanai. Sievai bija jāpieņem savu vīru par skolotāju, tam bija jābūt viņas guru. Bez vīra atļaujas sievai nekādā gadījumā nedrīkstēja būt citi cilvēki pie kā konsultēties, ne arī pašai savs guru.

Ja sievai interesēja kāds jautājums, uz kuru vīrs nespēja atbildēt, tad vai nu vīrs pajautāja to savam guru, vai nu arī kopā ar savu sievu gāja pie sava guru, un izrunāja jautājumu. Sieva varēja saņemt arī iniciāciju no vīra guru.

Vīra pienākums bija būt par guru savai sievai un viņš bija atbildīgs par sievas un visu pārējo ģimenes locekļu garīgo attīstību.

Vēdiskajā tradīcijā sievietes mācījās tikai pie citām sievietēm mājas apstākļos. Sievietes negāja uz skolām, tās nemācījās brahmačarini ašramā, un negriezās ne pie viena garīgā skolotāja pēc norādījumiem, tādas lietas Vēdiskajā tradīcijā nebija. Vispār nebija sievietes astroloģes, numeroloģes, ajurvēdas zinātājas, alķīmiķes, un citu dabas zinātņu zinātājas. Tās skaitījās vīriešu zināšanas.

Pat visas hatha jogas asanas ir aprakstītas, kā tās jāizpilda vīrietim, kā to nosaka hatha jogas teksti, piemēram, Amritasiddhi, Hatha Yoga Pradipika un Gheranda Samhita. Vairumam asanu nav versiju priekš sievietēm, taču ir dažas asanas, kuras ir piemērotas tieši sievietēm un tad tas tiek īpaši uzsvērts, piemēram, vadžoli mudras lietošana menstruālā šķidruma saglabāšanai, u.c.

Sievietei ir atšķirīga enerģētika, enerģijas ķermenī kustas savādāk, pretēji kā vīrietim. Tāpēc lielais vairums jogas asanu vispār nav piemērotas sievietes ķermenim, jo tās radītas tikai vīrietim. Nezinot to, sievietes nevis gūst labumu, bet var radīt sev veselības problēmas izpildot hatha jogu, piemēram, majurasanu.

Tas pats attiecas uz pranajamām, dažas pranajamas izpildīt sievietēm ir pat bīstami, piemēram kapalabhati.

Vēdiskajā tradīcijā visas zināšanas un instrukcijas tika dotas vīrietim, bet katrai normālai sievietei bija jābūt precētai, un sieva bija jāsaņem norādījumus no sava vīra. Tā ir vēdiskā sistēma.

Citus mācīt drīkstēja tikai vīrietis. Sievietes drīkstēja mācīt tikai citas sievietes. Vīrietim nebija ieteicams pieņemt nekādas zināšanas no sievietes.

Tās sievietes, kurām nebija vīrs, uzskatīja par nepilnīgām. Uz tādām sievietēm sabiedrībā skatījās ar neuzticību, kas par lietu, kāpēc neviens vīrietis nav gribējis šo sievieti.

Sabiedrībā nedrīkstēja būt brīvas sievietes. Brīva sieviete ir tāda, kurai nav ne vīra, ne tēva ne arī dēla aizsardzības. Katrai sievietei bija jābūt vīrieša pakļautībā un aizsardzībā.

Dvēselei jāsaprot, ka vīrietis un sieviete nav vienādi, un katram ir jādzīvo atbilstoši savam iedzimšanai, tāpat kā nav vienādi suns un kaķis. Kaķim nav jārej, jāsargā māja un jāgana lopus, bet sunim nav jāķer peles un pa dienu laiski jāguļ.

Patiesībā sieviete nav apdalīta ar ierobežojumiem garīgajā attīstībā, bet viņai ir cits ceļš ejams. Vistaisnākais ceļš pie Dieva ir bhakti joga, mīlestības un kalpošanas joga, kas ir visaugstākā no visām garīgajām praksēm, un šeit sievietei ir priekšrocības un lielākas iespējas. Sievietes garīgās attīstības ceļš ir mīlēt, Dievu, vīru un visus pārējos.