5 – 14 gadiem

No 5 – 14 gadu vecumam

Šajā vecumā bērns vairs nav karalis, bet pret to jāattiecas kā pret kalpu.

Nepieciešams stingri, bet pakāpeniski pievilkt grožus, bet ļoti delikāti, tik viegli, lai tas bērnu netraumētu.

Vecāki parasti domā tā – mēs bērnībā lutināsim savu bērnu, un par to viņš vecumdienās lutinās mūs. Tā domāt ir maldīgi, ir tieši otrādi, jo, ja vecāki dievina bērnu, tad bērns tos necienīs, jo uzskatīs, ka vecāki ir zemākas kārtas, un tāpēc tos nevajag cienīt.

Tas ir vecums, kad audzināšanai ir ļoti liela nozīme, kad vēl var veidot viņa raksturu. Vēlāk to praktiski vairs nevar izdarīt.

Bērnu ir jāmāca, tas ir viņa izglītošanās periods. Nevajag sūtīt īpašās skolās, viņam nevajag izcilas gudrības, galvenais ir mācīt ar mīlestību.

Bērns grib lai viņam pievērš uzmanību, vajag dzīvu kontaktu, viņam gribās lai ar viņu visu laiku runā.

Ja kaut kas ne tā, bērns uz to reaģē ar apvainojumu, uzreiz raud, gatavs apvainoties uz visu, šajā vecumā viņš ir viegli ievainojams.

Bērna apvainojumus  ir jāpacieš, vecāki nedrīkst uz to reaģēt ar pretēju apvainojumu, tas bērnam nebūs saprotams, ir jāpacieš tos ar mīlestību, ar to viņš sapratīs, ka no viņa gaida, lai viņš atkal kļūtu normāls.

Bērnam nav saprāta, viņiem ir tikai intuīcija, tāpēc tas ir spītīgs, ietiepīgs, viņš nespēj pieņemt lēmumus, viņam ir tikai vēlmes, kuras viņš nespēj kontrolēt, viņš visu ko grib, un to arī dara, nav nekādu pienākumu, tāpēc nomoka savus vecākus.

No vecāku puses pacietība, un piedošana uz visām bērna kaprīzēm, ir ļoti svarīga šajā vecumā.

Bērnu ir jāslavē daudz vairāk reižu nekā jāizsaka viņam aizrādījumi.

Bērni ir lieli egoisti šajā vecumā, viņi visu grib sev, tas ir dabiski, bet no tā ir jāatradina, un bērnam ir jāskaidro, ka viņam nekas nepieder, ka viss pieder dievam, vai vismaz visai ģimenei, un jāmāca atteikties, jāmāca dot citiem, nevis ņemt.

Vecāku svēts pienākums stāstīt par Dievu, šajā vecumā bērnam tas ir viegli saprotams, tāpēc ir svarīgi jau šajā vecumā sākt stāstīt par dievu.

Morāles vērtības ir kā pamats dzīvei, tās jāieliek paša sākumā, kamēr bērns vēl mazs. Audzināšana ir vērtību uzņemšana, tā ir vecāku pienākums. Informāciju var iegūt vēlāk. Tikai uz laba pamata var uzcelt labu māju. Vēlāk skolā skolotāji dot izglītību, informāciju, kas pēc tam tiek uzlikta uz morāles bāzes.

 

Sākot ar 7 gadu vecumu bērnā parādās seksuālā kaisle, ko bērns vēl neapzinās. Tas ir ļoti atbildīgs moments. Vajag pēc iespējas novērst bērna uzmanību no dzimumjautājumiem.

Pēc 7 gadiem jāsāk bērna tikumiski morālā audzināšana.

Seksuāla piesaiste ir tik spēcīga, ka vājais bērna saprāts tai nespēj pretoties. Ja atļauj seksuālajai interese pārņemt bērnu, tad viņš vairs nespēs koncentrēties ne uz ko citu. Interese uz pretējo dzimumu un izglītība ir nesavienojamas lietas. Tāpēc agrāk skolas bija dalītas, zēnus nodalīja no meitenēm.

Ja bērns otrā cilvēkā redz ķermeni, seksa objektu, nevis dvēseli, tad pazeminās viņa intelekts, tikumība, tāpēc bērnam ir jāstāsta kur atšķirība, kas ir īsta mīlestība un kas ir ķermeniska tieksme.

Mīlestību var veidot tikai garīga prakse, bez garīgas sapratnes nav iespējams uzvarēt dzimumtieksmi, nav iespējams bērnam iemācīties mīlēt, piedot un saprast citus.

Bērnam nevajag likt darīt tās lietas, sasniegt tos mērķus, kurus vecākiem nav neizdevies realizēt savā dzīvē, nevajag sūtīt uz pulciņiem, kas vecākiem liekas svarīgi un interesanti. Jāatceras, ka bērns nav vecāku turpinājums, bet atšķirīga personība. Ja bērnam kaut kas nepatīk, tad nevajag viņu spiest to darīt.

Ja bērns kaut ko grib darīt, ja bērns pats saka ka viņam kaut kādas specifiskas intereses, tad vajag savu iespēju robežās dot viņam iespēju realizēt savas vēlmes.

Katram bērnam ir sava daba un jāļauj viņam to izpaust. Jāsaprot, ka cilvēka daba nav ēst, dzert, sekss, komforts un izklaides, tie ir tikai dzīvnieciskie instinkti. Ja bērns grib darīt kaut ko tādu, no kā nevienam nekāds labums nebūs, ja viņš grib iegūt sev privilēģijas, tas nenozīmē, ka tā ir viņa daba, tie ir pilnīgi maldi. Cilvēka dabu nosaka tas, ko viņš vēlētos darīt,  lai būtu noderīgs citiem cilvēkiem, sabiedrībai.  Tāpat vēlme komandēt citus vēl nenozīmē ka viņš ir vadītājs, jo katrs muļķis grib visus komandēt.

Bērnu jāaudzina saskaņā ar viņa dabu, nevis ar mūsu vēlmēm. Ja bērna daba neatbilst viņa vēlmēm, viņš nekad nebūs veiksmīgs.

Bērnus jāaudzina ar savu piemēru, nevis ar norādēm kā jādara. Padomus ir jādod, tāpēc lai bērns zinātu kā pareizi darīt.

Meita ar prieku mazgās traukus, ja viņa redzēs, ka viņas mamma ar prieku mazgā traukus, lai tētis par to priecātos.

Lai audzinātu strādīgu dēlu, tad nevajag noteikti pirkt viņam zāģi bērnībā. Pietiek ar to, ka viņš redz kā tētis visu dara un māte par to priecājas.

Līdz 12 gadiem bērni grib spēlēties, tā viņi trenē savu iztēli, izdzīvo dažādas dzīves situācijas.

Nevajag dusmoties, ja bērns kaut ko vēlas, bet pamēģinājis to, pamet. Tas ir bērna izziņas process, iespēju robežās vajag atļaut bērnam kļūdīties, ja tam nav smagas sekas.

Nevajag cerēt, ka bērni mums vecumdienās kaut ko palīdzēs, tas ir Dieva ziņā, ja uz to cerēsim, tad var būt liela vilšanās.

Bērni savas negatīvās emocijas, izliek mātei, pasūdzas par savām neveiksmēm, un mātei bērnu ir uzmanīgi iespēju robežās bez emocijām jāuzklausa. Māte nedrīkst savas negatīvās emocijas izlikt bērnam, stāstīt viņam par savām neveiksmēm.

Māte savas negatīvās emocijas izliek savam vīram, vīram ir uzmanīgi jāuzklausa savu sievu. Vīrs nedrīkst savas negatīvās emocijas izlikt sievai, stāstīt viņam par savām neveiksmēm.

Vīrs ģimenē ir bezmaksas psihologs, kam gan bērni, gan sieva izkrata savu sirdi, vīrs ļauj visiem izlikt savas negatīvās emocijas, bez emocijām uzklausa un nomierina viņus.

Vīrs savas negatīvās nedrīkst stāstīt ģimenē, viņam savas negatīvās emocijas jāizliek savam guru, vai vēl kādam, kas ir emocionāli spēcīgāks, piemēram kādam savam draugam. Garīgi attīstīts vīrietis var izturēt visu, aiziet uz mežu, un tur izlādēties.

Bieži sadzīvē, ja nepilnā ģimenē sievietei nav vīra, tad viņa savas negatīvās emocijas uzkrauj bērniem, kas nav pieļaujams.

Bērns vienmēr grib būt uzmanības centrā.

Tāpēc vajag bērnam pievērst uzmanību arī tad, kad viņš ir labs, nevis tikai tad, kad viņš dara palaidnības, jo citādi viņš sāks darīt palaidnības tikai tāpēc, lai pievērstu sev uzmanību.