Dzīves jēga materiālajā pasaulē

Virs materiālās pasaules eksistē citas pasaules, garīgās. Tās ir mīlestības, mūžības un augstāko zināšanu pasaules, kas šķiet kā utopija mūsu sabiedrībā.

Tās dvēseles, kas bija kļuvušas pārāk egoistiskas un pašas grib spēlēt Dieva lomu, kam liela ticība sev un saviem spēkiem, tās Dievs sūta uz materiālo pasauli, lai viņas var šo savu vēlmi realizēt.

Materiālā pasaule ir kā skola, kuras mērķis ir likt cilvēkam saprast, ka labāk ir kalpot Dievam, nekā pašam censties būt par Dievu.

Neviena dzīve materiālajā pasaulē nevar dot pilnīgu laimi.

Dieva plāns, radot materiālo pasauli, ir dvēseles evolūcija.

Dvēselei ir jāsaprot, ka materiālā pasaule ir vardarbīga cīņa par izdzīvošanu, kur zemisko vēlmju rezultātā, cilvēka apziņa degradējas, ātri vien pieņem ļaunas īpašības, no kurām vēlāk tikai retais spēj izvairīties.

Apziņas evolūcija ir dvēseles attīrīšana no ļauniem nodomiem.

Evolūcijas pakāpieni ir dažādas dzīves formas, kur katrs materiālais ķermenis dod iespēju dvēselei realizēt kādas no viņas lielākajām vēlmēm.

Materiālo pasauli ir radījis un to varēja radīt tikai Dievs. Cilvēks ir pilnīgi atkarīgs no Dieva gribas, ko nodrošina augstākie spēki. Cilvēks pats nespēj uzvarēt pat visparastākās slimības, ne pretoties novecošanās procesam, ne arī izvairīties no savām problēmām.

Materiālā pasaule ir kā cietums ar dažāda komforta kamerām, un tur ir jādara tas, ko liek cietuma uzraugs. Pat tie, kas tur iekārtojušies labi, agrāk vai vēlāk sapratīs, ka īstas laimes materiālajā pasaulē nav, jo tur nav īstas brīvības. Ieslodzītais nevar atbrīvoties no cietuma labiekārtojot savu kameru, bet tas var atbrīvoties no cietuma tikai izmainot savu grēcīgo dabu, kas balstās uz egoismu, seksuālo iekāri, mantkārību un naidu.

Dzīves mērķis ir patiesas laimes iegūšana. Lai to sasniegtu ir jāvirzās pa dvēseles evolūcijas ceļu. Patieso laimi, atbrīvošanos no iedzimšanas materiālajā pasaulē ir iespējams sasniegt pat vienā cilvēka dzīvē.

Ja dvēsele pārkāpj tos dabas likumus, kas attiecas uz dzīvi cilvēka ķermenī, mēģina pati sev noteikt savus likumus, tai nākošajā dzīvē ir jāiemiesojas zemākos apziņas līmeņos, tādos ķermeņos, kas vairāk atbilst viņas uzvedības normām.

Dzīvnieku pasaulē tādas negatīvas īpašības kā piemēram, agresija, dusmas, vardarbība,  ir dabiskas  un var pastāvēt neizjaucot dabas līdzsvaru. Tāpēc tie cilvēki, kas ir ļoti agresīvi un egoistiski, iedzimst dzīvnieku pasaulē.

Ķermenis ir kā māja mūsu dvēselei, kur viss ir iekārtots pēc saimnieka vēlmēm.

Koks dod augļus, pilnus ar vitamīniem, tas spēj sintezēt vitamīnus no zemes, ūdens un gaisa. Neviens zinātnieks nav spējīgs sintezēt vitamīnus no zemes un ūdens. Zinātnieks sajaucot zemi un ūdeni var iegūt tikai dubļu masu.

Visas vielas, kas atrodamas šajā pasaulē var tikt izmantotas kā zāles ārstēšanai. Tas nozīmē ka nav neviena garšviela, zālīte,  ēdiens šajā pasaulē, bez zāļu īpašībām / terapeitiskās lietderības. Tas ir ārsta uzdevums pareizi  izvēlēties un lietot tās kā zāles, pamatojoties uz  zināšanām par precīzu zāļu iedarbību.

Mūsdienu kultūra ir komforta kultūra, tā saistīta ar zinātni, kas ir ateistiska. Galvenais mūsdienu kultūrā ir savas sajūtas, baudas, lai šodien ir ērti, komfortabli, lai visi smaidītu, lai viss būtu skaisti, ērti, labi iekārtots, mīkstas mēbeles, bet seklas, virspusējas attiecības. Tā degradē cilvēku kā dvēseli. Cilvēks tā rezultātā kļūst slinks, iet savu emociju un iegribu pavadā, kļūst kā dzīvnieks, tam nav garīgās attīstības mērķa.