Garīgas personības pazīmes

Garīgas personības pazīmes

Ir dažādi ticības veidi:

• Ticība Dievam un dvēseles esamībai, tās nozīmē ievērot Dieva principus, baušļus,
• Ticība sev, ka pats visu zina un var, tā sagrauj attiecības ar visiem, rezultātā visus pazaudē. Kāds no apkārtējiem tādu cilvēku apvaino, tos visus apsit, nospiež tos kas traucē, savu mērķi sasniedz, ir sevi apliecinājis, un domā ka ar to laimīgs.
• Ticība ģimenei, neprātīga akla mīlestība uz partneri, visu sevi ieliek ģimenē, grib lai otrs atbild ar to pašu, un tas sagrauj ilūzijas. Vīrs nevar būt ideāls, un tāpēc vilšanās ir neizbēgama. Sieviete meklē savu ideālu, bet tāds nav, un citas tāpēc nekad neapprecas. Pareiza ticība ir tad, kad pārvar kopā grūtības.
• Ticība bērnam, piemēram, māte domā ka bērns viņai visu laiku būs mazs un viņu ļoti mīlēs, bet bērni izaug, tam mainās intereses, un aiziet savā dzīvē, viņam māte vairs nav interesanta, māte to ļoti pārdzīvo.
• Ticība dzīvoklim, mašīnai, to sasniedz un ir nelaimīgs, jo attiecību nav. Ticība uz savām mantām ir egoisms, kad identificē sevi ar mantām, piesaiste materiālajam.

Mūsdienās ir strauji pieaudzis dažādu psihologu, ekstrasensu, pareģu, burvju skaits, no kuriem lielākā daļa apgalvo, ka tiem ir kādas īpašas spējas vai zināšanas, ar kuru palīdzību var atbrīvoties no visām problēmām, ietekmēt apkārtējo uzvedību, nopelnīt vairāk naudas, atrast ideālu dzīves partneri, noņemt lāstu, izārstēt jebkuru slimību un tā iegūt mūžīgu svētlaimi. Tādi cilvēki sola par naudu ātri atrisināt problēmas, neliekot cilvēkam pašam strādāt ar sevi. Bieži vien viņi paši to dara ar egoistisku vēlmi sev nopelnīt naudu, un ar patiesu garīgumu tam nav nekāda sakara.

Lai varētu atšķirt garīgu personību no tādas, kas par tādu tikai izliekas, vajag izvērtēt cilvēka rakstura īpašības.

Garīga personība atšķiras no pārējiem ar šādām, tai piemītošām rakstura īpašībām:

• bezbailība (pastāvīgi sajūt Dieva klātesamību un aizsardzību);
• apziņas tīrība (saskata Dievu sadzīvē un apzinās sevi kā Dieva kalpu);
• patstāvīgi interesējas par garīgajām zināšanām (sajūt sevi kā Dieva kalpu, lasa garīgo literatūru, lai labāk saprastu Dievu);
• ir pazemīgs (ir vienlīdz pazemīgs pret svētiem cilvēkiem, bagātniekiem, neveiksminiekiem un nabagiem);
• nodarbojas ar labdarību, savaldība, veic upurēšanu (skaita lūgšanas, mantras, veic reliģiskus rituālus);
• lasa Vēdas vai citus svētos rakstus;
• veic askēzes (labprātīga atteikšanās no baudām);
• paškontrole (nedara neko tādu, kas var traucēt garīgajai attīstībai);
• vienkāršība (attur sevi un citus no tiekšanās pēc materiālajām baudām);
• nevardarbīgums, patiesīgums (izplata sabiedrībā viedokli ka mēs visi esam dvēseles);
• nekad neizrāda naidu un dusmas;
• pašaizliedzīgums (necenšas baudīt sava darba augļus);
• mierīgums (nemeklē vainu citos, bet pirmkārt sevī);
• līdzjūtība pret visām dzīvajām būtnēm;
• nav mantkārīgs (tiecas tikai pēc garīgajām bagātībām);
• maigums un laipnība;
• pazemīgs;
• samierinās ar visu (nekritizē citus, pret visiem izturas ar mīlestību, visos saskata dievišķas dvēseles);
• izlēmīgums;
• mērķtiecība;
• piedošana (piedod visu, atskaitot apvainojumus, izteiktus Dievam un viņa sekotājiem);
• žēlsirdība (ar izpratni izturas pret cilvēkiem kam nav dievišķo zināšanu, palīdz tiem, izglītojot viņus);
• nelokāms;
• tīrība;
• skaudības trūkums;
• netiecas pēc slavas un pateicības (tiecas tikai pēc garīgām vērtībām).

Garīgā attīstība ir darbs ar savu raksturu, negatīvo īpašību izskaušana sevī.

Nav vērts klausīties lekcijas un lasīt garīgo literatūru, ja šīs zināšanas netiek liktas lietā ikdienas dzīvē un strādājot ar savu raksturu, citādi, tas viss tikai palielina augstprātību.

Mūsdienās cilvēkiem iztrūkst iekšējās dzīves, visu laiku tie pavada ārējā dzīvē, TV, kino, internets.

Kad cilvēks sāk nodarboties ar sevi ar savu pilnveidošanos, viņš kļūst par maksimālistu un redzēdams, ka apkārt ir tik daudz cilvēku, kas dzīvo aplami, cenšas tos pamācīt kā pareizi jādzīvo. Tomēr jāsaprot, ka nevienam cilvēkam nepatīk, ja norāda uz viņa trūkumiem, pat ja tas ir objektīvi, tāpēc nevajag tā rīkoties, jo tā ātri var iemantot apkārtējo naidu.

Apkārtējos vajag iedvesmot ar savu piemēru, bet nevajag viņiem tieši norādīt uz viņu trūkumiem.

Jāņem vērā, ka arī starp tiem kas nodarbojas ar sevi ar savu pilnveidošanos, neviens no viņiem nav ideāls, visiem viņiem pašiem piemīt daudzi trūkumi.

Ja cilvēkam pašam piemīt trūkumi, viņam nav tiesību norādīt uz citu trūkumiem.

Ja dzīvē kaut kas mums liekas nesaderīgs ar mūsu dzīves mērķiem, tad nevajag uzreiz sākt mainīt apkārtējos apstākļus, darbu dzīvesvietu, draugus, sievu, utt., bet vajag vispirms mēģināt izmainīt sevi, un bieži vien tad izrādās, ka šie ārējie apstākļi izmainīsies paši no sevis.

Vieta kurā mēs esam, mūs ir ielicis liktenis, un tā ir ideāla vieta kur mums realizēt sevi, nevajag pašam mainīt ‘’arējos apstākļus, kamēr vēl cilvēks nav sasniedzis atbilstošu kvalifikāciju.

Sava iepriekšējā pieredze ir svarīga un jāņem vērā, bet jāsaprot ka viss mainās, un neviena situācija nekad neatkārtojas tieši tāpat kā iepriekšējā reizē.

Cilvēka misija ir kalpot visiem tiem apkārtējiem, kas ir viņa tuvumā, un kam vajadzīga viņa palīdzība. Tie ir radi, draugi, sieva, vīrs, bērni. Katru rītu jāpieceļas ar domu – kam šodien vajadzīga mana palīdzība, kā es tam cilvēkam varētu to sniegt.

Ja cilvēks uzskata ka viss apkārtējais nav priekš viņa, viņa misija ir garīgā attīstība, tā ir savas misijas nesapratne. Dievs mūs ielicis konkrētajā vietā un laikā, lai mēs ar to tiktu galā, tā arī ir mūsu misija konkrētajā brīdī.

Ja cilvēks uzskata, ka viņa misija ir kaut kas daudz “augstāks”, kaut kas ļoti cēls, šāds uzskats, ka cilvēks ir pelnījis kaut ko daudz labāku, nekā Dievs mums ir iedevis, tas faktiski ir liela augstprātība un necieņa pret Dievu.