Karma

Karma – tulkojumā nozīmē “darbība”. Karmas likums ir universāls likums, kas darbojas visā visumā, pilnīgi uz visām dzīvām būtnēm, un ļoti vienkāršoti to var definēt kā to, ka katrai darbībai ir tikpat liela pretdarbība. Tas nozīmē ka viss tas, gan labais, gan sliktais, ko mēs esam kādreiz darījuši citām dzīvām būtnēm, to pašu mēs neizbēgami saņemsim atpakaļ, un tieši tā citi pēc tam izturēsies pret mums.

Karma nav nekas mums svešs, karma ir viesiem, neatkarīgi no tā, vai mēs par to zinām vai nē. Latvieši lietoja vārdu “liktenis”, kas pilnībā atspoguļo vārda “karma” jēgu.

Karmu raksturo latviešu sakāmvārds: “Ko sēsi, to pļausi”. Kā mēs izturēsimies pret apkārtējiem, tieši tā pat apkārtējie, vai nu tūlīt vai vēlāk šajā dzīvē, vai nākošajā dzīvē izturēsies pret mums.

 

Jebkura darbībai ir cēlonis un sekas. Karma ir cēloņu- seku likums. Viss kas ar mums notiek šodien, tas ir pagātnes sekas, bet nākotnē mēs saņemsim  rezultātu no tagadnes darbībām.

Katra cilvēka karma ir izvērsta laikā, un savas karmas augļus cilvēks saņem tad, kad tos piegādā grahas, saskaņā ar personas horoskopu un planētu cikliem un tranzītiem.

Kaut arī Bībelē nav rakstīts karmas likums, tās idejas tur ir aprakstītas.

Katra cilvēka iedzimšana ir karmas rezultāts, cilvēkam vēl pirms dzimšanas ir jau iepriekš noteikts precīzs dzimšanas laiks, miršanas laiks, intelekta un labklājības līmenis.

Cilvēka likteni nosaka:

• Iepriekšējās dzīves sastrādātie darbi, tas ir karma, tās izvērsums laikā parādās kā personas horoskops,
• Vecāki, senči,
• Apkārtējā sabiedrība. Sabiedrība, kurā cilvēks apgrozās, tā vai nu degradē cilvēku, vai arī dod iespēju augt un attīstīties.

No trijiem augšminētajiem faktoriem trešais ir tas, ko mēs varam ietekmēt, bet pirmos divus faktiski mēs ietekmēt gandrīz nemaz nevaram.

Šajā pasaulē sliktā karma nevienam nedod iespēju būt pilnīgi laimīgam. Vienā periodā cilvēks var būt laimīgāks, bet nākošajā atkal nelaimīgāks.

Viss materiālajā dzīvē ir mainīgs, visiem cilvēkiem prieki mijās ar bēdām.

Jo labāka iepriekšējās dzīves karma, jo labāk iespējams nodzīvot šo dzīvi. Jo pareizāk mēs nodzīvojam šo dzīvi, jo labāka būs mūsu nākošā dzīve.

Ja cilvēkam dzīvē ir periods, kad viņam viss veicas, ir nauda, slava, utt., tad tas ir pavisam skaidrs,  ka viņam neizbēgami drīz nāks nākošais periods, kad viņam nebūs naudas un kad pret viņu izturēsies nicīgi. To nosaka karma, tas tiek izpildīta saskaņā ar ciklisko planētu kustību. Tas izpaudīsies tā, ka citi cilvēki izturēsies pret viņu labi vai slikti neatkarīgi no viņa paša, neatkarīgi no tā cik cilvēks patiesībā labs ir, reāli viņš nevarēs gandrīz neko izdarīt, lai tā nebūtu.

Ir iepriekšējo dzīvju karma un ir arī momentānās darbības karma, tā ir ja mēs tagad izdarām nepareizu darbību, tad saņemam savu nopelnīto tūlīt, piemēram, ja brauc lielā ātrumā ar mašīnu, tad var nostrādāt momentānās darbības karma, un cilvēks var nosisties tūlīt, kaut arī tāda negatīvā karma no iepriekšējās dzīves nebija.

Karma ir cēloņu un seku likums. Kā krimināllikumā – par katru noziegumu savs sods paredzēts. Tas ir svarīgāks kā gravitācijas likums, tas vajadzīgs, lai uzturētu kārtību pasaulē.

Karmas likums nosaka, ka to, ko cilvēks izdara citiem, tādā pašā apmērā viņš pats to dabūs izbaudīt. Jebkurai darbībai rodas tikpat liela pretdarbība. Katra cilvēka dzīvi nosaka viņa darbība pagātnē un tagadnē.

Vislielākā tumsonība ir uzskatīt ka karma neeksistē, tādi cilvēki pēc nāves saņems maksimālo sodu. Parasti tie, kas ir negodīgi, kas egoistiski izmanto visus savā labā, tie, kam nav sirdsapziņas, tie uzskata ka karmas likuma nav.

Mūsdienās pasaulē valda tie, kas ir negodīgi, un tie arī uzspiež savu viedokli, ka karma neeksistē, un noliedz to, ka cilvēks dzīvo daudzas dzīves.

Ja cilvēks dzīvo tumsonībā, tumsonības enerģija tam neļauj saprast karmas likumu.

Ja kāds ar savu darbību parāda citiem negatīvu piemēru, un citu tā iespaidā sāk nelietīgi uzvesties un degradējas, tad šis cilvēks iemanto daļu no visu to cilvēku karmas kas viņa negatīvais piemērs pamudināja uz aplamu darbību.

Gadās tā, ja cilvēks ir nelietīgs, tad Dievs tam dod iespēju līdz galam izņemt savu atlikušo labo karmu, atļauj cilvēkam, lai tas to nodedzina, un pēc tam lai tas saņemtu sodu ellē pēc pilnas programmas. Bieži vien bagātās ģimenēs piedzimst garīgi kropls cilvēks, lai ātri iztērētu savu labo karmu un nolaistos uz zemākiem līmeņiem..

Visi mūsu draugi un tuvie cilvēki ir mūsu iepriekšējo dzīvju vai nu draugi vai nu ienaidnieki. Ja tas ir ienaidnieks, tad ieejot tuvākās attiecībās, sāksies nopietns konflikts.

Ja cilvēks ar savām darbībām kādam citam rada problēmas, tad faktiski ar to viņš ir radījis sev problēmas nākotnē, jo pasaulē mēs visi esam cieši saistīti. Ir maldīgi uzskatīt ka katrs cilvēks ir atsevišķa personība, kas nav atkarīga no apkārtējiem, ka katram ir tikai viņa paša problēmas.

Ja vīrs ir noteicējs ģimenē, tad sieva iegūst visu viņa labo karmu, bet neatbild par viņa grēkiem un kļūdām. Ja vīrs ir noteicējs ģimenē, tad viņš atbild par sievas un citu ģimenes locekļu, kas ir atkarīgi no viņa, grēkiem.

Sieva, kas dominē ģimenē, uzņemas uz sevi visu ģimenes locekļu grēkus, un atbild par sievietes būtībai neatbilstošu uzvedību. Vīrs, kas atļauj sievai dominēt netiek atbrīvots ne no saviem, ne no sievas grēkiem, bet vēl papildus atbild par vīrietim neatbilstošu uzvedību ģimenē un savu pienākumu nepildīšanu, jo vīra pienākums ir būt ģimenes galvai un rūpēties par to lai ģimenē visi dzīvotu saskaņā ar dieva likumiem.

Karma ir likums, kas parāda kā mijiedarbojas apziņa un matērija.

Nekādā gadījumā nevajag mēģināt saprast, kāpēc tieši cilvēkam karma izpaužas tā vai savādāk, nevajag mēģināt diagnosticēt karmu. Vēdās ir teikts, ka mūsu laikmetā Kali Jugā nebūs neviena cilvēka, kas būs spējīgs saprast karmas pinumus.

Ja kāds ekstrasenss saka, ka viņš noteikt jūsu karmas cēloni, var vēl jo vairāk ja tas sola iztīrīt jūsu karmu, tas ir blēdis, vienīgais ko viņš var iztīrīt, ir kabatas. Neviens cilvēks svešu karmu uzlabot nevar. Karmu izmainīt var tikai Dievs, tikai tas, kurš pats to karmu ir uzlicis.

Dzīvē Dievs dod enerģiju, kuru jāizmanto Dieva noteiktajā veidā. Ja to nepareizi izmanto, tad par to Dievs soda. Sodīt var tikai Dievs, nevis kāda atsevišķa persona.

Zinātnei nav skaidrs no kurienes rodas enerģija. Vēdas saka, ka enerģija rodas no kāda, visam ir savs avots, arī enerģijai ir avots, eksistē kāds kas to radījis, ir kāds avots no kurienes tā nāk, piem. ūdens tāpat vien netek no krāna, tam ir dziļākas saknes, kāds ir par to parūpējies. Saule arī nav bezpersonisks gaismas avots, tā arī ir izpausme vēl dziļākam enerģijas avotam, šī enerģija ir personīga, tai ir radītājs, un mums jābūt par to pateicīgiem.

Ja ir radītājs, tad šim radītājam, personai  ir savs mērķis, kāpēc tas šo enerģiju dod, ir zināmi noteikumi, ar kādiem šī enerģija tiek dota, un tāpēc nepareiza tās izmantošanas rada morālu atbildību un sekas.

Dažādas enerģijas, kas tiek saņemtas no dieva, pēc tam sāk cirkulēt sabiedrībā, bet ja cilvēks saņem enerģiju no dieva, tad tam vajag par to būt pateicīgam, un kaut kā  pateikties par to. Ja to nedara, tad cilvēks sapinās sevī, izdara kļūdas, nepareizi tērē savu enerģiju, uzstāda sev maldīgus mērķus un beigās sapratīs ka visa dzīve pavadīta veltīgi.

Ja cilvēks strādā kaut kur algotu darbu, tad viņš saņem materiālo enerģiju naudas formā.

Karma – darbības, kas attīsta cilvēku, mēdz būt sekojošas

Vikarma –nepareizas darbības, grēki. Noziegums ir likuma pārkāpums

Akarma – ja veic darbību ar cēlu mērķi, saskaņā ar savu pienākumu, pat tad, ja tas liekas slikts, piemēram, tad ja karavīrs slepkavo ienaidnieku kaujas laukā, viņu par to slavē

Mūsu tuviem cilvēkiem ir karmisks pienākums izpildīt mums mūsu slikto karmu, attiecībās ar mums. Var gadīties, ka viņi paši to nemaz negrib, bet tā rīkojas  augstāku spēku vadīti. Tāpēc nevajag vienmēr uzskatīt, ka viņi ir „sliktie”. Bieži vien viņi paši pat nesaprot to, ka viņi mums dara pāri.

Vai vajag izdzīvot,  atstrādāt savu negatīvo karmu? Nē, jo tas nav iespējams, jo katram cilvēkam ir negatīvās karmas okeāns, tās ir ļoti daudz. Pareizais ceļš ir izrauties no materiālās pasaules važām.

Bhagavad Gita” ir pants: „Sarva dharmān paritjadžja mam ekam saranam vradža aham tvam sarva papebhio mokšaisiami ma sučah” un tulkojums ir: “Atmet visu veidu reliģijas un uzticies man, nebaidies  ne no kā, un es tevi atbrīvošu no sekām par taviem pagātnes grēkiem.”

Viss, kas ar mums dzīvē notiek, ir mūsu labā, lai mēs varētu attīstīties, tas jāuzskata par dievu mīlestību. Ja mēs strādājam ar sevi, tad šajās situācijās notiek garīgā attīstība. Uzskatīt, ka, kaut kādas nelaimes ir sliktas mums, ir tumsonība.

Apkārtējie cilvēki pret mums izturas tā, kā to viņiem liek mūsu karma dotajā laika brīdī. Ja viņi mūs nepieņem, tad pareizāk ir atdalīties, nevis censties mainīt viņu viedokli.

Ja cilvēks nepieņem savu dzīvi, uzskata, ka tā pret viņu ir netaisnīga, ir vīlies dzīvē un sāk domāt, ka viņam tāda dzīve nav vajadzīga, ir nomākts, tad viņā sākas sagraušanas procesi, fiziskais ķermenis sāk sagrūt, rodas tādas slimības kā audzēji, aklums un kurlums.

Dzīvē valda dievišķās taisnības likums, nevis cūcības likums.

Vēdiskās zināšanas sadedzina karmas mezglus.

Ja cilvēks pazemīgi ar mīlestību izturas pret visu, kas ar viņu notiek, pret visiem apkārtējiem, ar sapratni, ka viss notiekošais ir viņa paša iepriekšējās darbības rezultāts, tad viņa iepriekšējo grēku sods pamazām pāriet pie viņa ienaidniekiem. Tas ir tāpēc, ka dievs, redzēdams ka cilvēks attīstās garīgi, lai viņam pagātnes grēku slogs netraucētu attīstīties, tādā veidā to atvieglo. Pēc visuma enerģijas nezūdamības likuma šos grēkus kādam ir jāuzliek, un tāpēc Dievs tos uzliek viņa ienaidniekiem, jo tie ir potenciālie attīstības traucētāji. Vieds cilvēks, zinādams šo likumu, lūdz dievu par saviem ienaidniekiem, jo tie dabūs ciest par viņa grēkiem.

ASV Virdžīnijas Universitātes medicīnas doktors, psihiatrijas profesors, Jans Stīvensons (http://www.near-death.com/reincarnation/research/ian-stevenson.html), kas pētījis karmas jautājumus un 40 gadu laikā pārbaudījis 3,000 bērnu stāstus, ar kuriem ir pilnībā zinātniski apstiprināta karmas esamība. To pašu apstiprina arī daudzi citi šis tēmas pētnieki, piem. filozofijas doktors Maikls Ņūtons, diplomēts augstākās kategorijas hipnoterapeits, savā grāmata “Dvēseļu ceļojums”, kas tulkota latviešu valodā, apraksta savu  desmit gadu pētījumu rezultātus.