Materiālās pasaules ilūzija

Cilvēks materiālajā pasaulē visu laiku, nepārtraukti cīnās ar kaut kādām problēmām, nav neviena cilvēka, kam nebūtu mazākas vai lielākas problēmas. Ja kādam veicas vienā vai vairākās jomās, tad pavisam noteikti viņam ir tādas jomas kur tam ir ciešanas.

Vēdās ir teikts, ka Kali Jugā pasaulē nebūs neviena laimīga cilvēka.

Daudzi par savām problēmām vienkārši nestāsta, jo tagad ir moderni tēlot veiksmīgu cilvēku.

Visas mūsu ciešanas ir Dieva ziņā, viņš ir radījis šo materiālo ciešanu pasauli ar tās likumiem, un Dievs ir arī vienīgais, kas mūs var atbrīvot no šīm ciešanām.

Daudziem cilvēkiem liekas, ka materiālās pasaules problēmas var atrisināt ar zinātnes vai kādu speciālistu palīdzību, vai arī pašam vairāk strādājot, bet tā ir ilūzija. Materiālajā pasaulē nav iespējama dzīve bez problēmām, visi šie problēmu risinājumi pēc kāda laika izrādās bezjēdzīgi, un viss beigās tāpat tiks sagrauts.

Faktiski visa materiālā pasaule ir problēma kā tāda, jo tā bāzējas uz dzīvās būtnes konfliktu ar Dievu, nevēlēšanos atzīt Dievu un kalpot viņam.

Ja dvēselei ir izdevies iegūt cilvēka iemiesošanos, tad viņai nevajag aizmirst savu būtību un censties iekrāt sev vairāk īpašumu, un nodrošināt maksimālu komfortu, bet atcerēties ka galvenais mērķis ir atbrīvoties no materiālās verdzības.

Krišna saka: “Kad domāsi par mani, es tevi atbrīvošu no karmas ietekmes un materiālās pasaules problēmām. Ja tu vadīsies no sava viltus ego, tad nomaldīsies šajā pasaulē.

Tiem, kas man kalpo, no manis neko nevajag, tāpēc es izdarīšu tā, ka pati kalpošana man viņiem dos laimi.”

Dzīve ir jādzīvo nevis kā cīņa ar materiālajām problēmām, bet jāieiet kontaktā ar Dievu. Patvērums ir garīgajā enerģijā. Visas problēmas ir no tā, ka dzīvā būtne ir pazaudējuši Dievu. Cik daudz mēs kalposim Dievam, tik daudz laimes mums būs dzīvē.

 

Mūsdienās visi cenšas pēc laimes, bet viņi nesaprot, kas ir īsta laime. Vairums cilvēku uzskata, ka laime ir savu jutekļu apmierināšana.

Patiesībā laime ir atbrīvošanās no vergošanas saviem jutekļiem.

Kad cilvēki savu dzīvi velta savu jutekļu apmierināšanai, tad saprāts viņiem pamazām atslēdzas. Tāds cilvēks Vēdās tiek saukts par nejēgu.

Dievs mīl visus cilvēkus, daudz vairāk nekā mēs varam iedomāties. Mums katram avansā ir iedots ķermenis, prāts, saprāts un visi ārējie apstākļi, viss kas vajadzīgs izdzīvošanai un garīgai attīstībai.

Tie, kas nevēlas izmantot savu iespēju garīgi attīstīties, tie nākošajā dzīvē iedzimst dzīvnieka ķermenī, jo dzīvnieki var nodarboties ar savu jutekļu apmierināšanu un ar to nemaz negrēko.

Dievs mīl visus cilvēkus, daudz vairāk nekā mēs varam iedomāties. Dievs mums katram avansā ir iedevis ķermeni, prātu, saprātu un visus ārējos apstākļus, viss kas vajadzīgi izdzīvošanai un garīgai attīstībai.

Par to Dievs sagaida no mums tikai vienu – pateicību no mūsu puses, bet daudzi cilvēki to negrib dot, drīzāk viņi vēlas uzturēt savas neatkarības tēlu – domu, ka viņi paši ir līdzīgi Dievam. Lielākā daļa no cilvēkiem nemaz negrib pieļaut domu, ka viņi ir kādam parādā par visu to, kas viņiem ir. Viņiem liekas, ka kaut kā automātiski viss ir noticis, ķermenis automātiski pats izauga un prāts pats uzradās, un visapkārt kaut kā laimīgā kārtā sagadījās tā ka bija atbilstoši apstākļi lai izdzīvotu, skaista daba, gaiss ko elpot un piemērota pārtika.

Agrāk gandrīz visi cilvēki ticēja Dievam un ievēroja Dieva likumus sadzīvē. Ar laiku neticīgo skaits arvien palielinās. Mūsdienās jau lielākā daļa cilvēku apšauba un pat noliedz Dieva eksistenci.

Kopumā cilvēku domāšana paliek aizvien trulāka, daudzi uzskata sevi par gudriem tikai tāpēc vien, ka prot spaidīt pogas mobilajā telefonā un bakstīt taustiņus datora klaviatūrā.

Cilvēki it īpaši Rietumvalstīs, dzīvodami materiālā labklājībā, ir pazaudējuši sapratni par reālo dzīvi, tagad galvenā dzīves daļa  viņiem notiek internetā, tie lielāko daļu dzīves pavada šajā virtuālajā realitātē, ilūzijā, viņi pat īsti nesaprot, kas viņi tādi ir un ko viņiem dzīvē patiesībā vajag. Atlikušo laiku tie smagi strādā, lai nopelnītu naudu, ko vēlāk varēs iztērēt savu jutekļu apmierināšanai.

Tas nav kulturāla cilvēka dzīves veids. Rūpes par savu komfortu ir dzīvnieku dzīves veids, dzīvniekiem pietiek ar labu pārtiku, biežu seksu un varenību savā kolektīvā. Visskumjākais ir tas, ka cilvēkam, šādi dzīvojot, nākamajā dzīvē dvēsele visdrīzāk iemiesosies dzīvnieka ķermenī, jo Dievs katram dod to, ko viņš ir gribējis. Dievs nav nežēlīgs, bet viņš atļauj katram darīt to, ko tas vēlas, un par to saņemt to, ko tas ir nopelnījis.

Tie, kas iet pāri līķiem, lai sasniegtu savus mērķus, ignorējot Dieva likumus, tie pirms iemiesošanās dzīvnieka ķermenī, nonāks ellē, lai saņemtu sodu par saviem nodarījumiem. Elle ir vieta, kur Dieva palīdzība tikpat kā nav. Dievs ļauj viņiem tur nonākt. Došanās uz elli ir veids, kā sāpināt Dievu, diemžēl daudzi cilvēki to nesaprot.

Mūsdienas mēs visi dzīvojam vientuļu egoistisku cilvēku pūlī. Vajag priecāties par Dieva doto iespēju dzīvot un attīstīties. Neviens cits mums nav radījis mūsu problēmas, tikai mēs paši esam to cēlonis. Vērtējot savu likteni vajag visas problēmas uztvert kā paša nopelnītas.

Materiālā kultūru izsūc cilvēkam spēkus, tā liek baidīties par savu nākotni, vai būs nodrošināta iztika. Patiesībā cilvēkiem nekas nedraud, mēs visi esam Dieva aizsardzībā, mēs esam mūžīgi. Bailes, ka nepietiks resursi rodas tad, ja netic Dievam, bet paļaujas tikai uz saviem spēkiem.

Ja cilvēks visu savu laiku velta savam komfortam un savu zemāko vajadzību apmierināšanai, ignorē savus pienākumus un Dievu, tad viņam nāksies atkārtoti iemiesoties zemākās dzīvības formās, lai atsāktu attīstības ciklu no jauna.

Augsti attīstīts cilvēks ir tāds cilvēks, kas ir spējīgs dzīvot bez ērtībām, bet mūsdienās par attīstītu cilvēku uzskata tādu, kas dzīvo ērtībās. Patiesībā 80% no visām mūsu mantām mums nav vajadzīgas.

Ar materiālās pasaules problēmām nevajag cīnīties, tām vajag stāvēt pāri. Mūsdienās dara tā, ka cenšas atrast veidus kā izvairīties no karmas sekām, apmānīt materiālo dabu. Dievs ir visspēcīgs, materiālās pasaules likumus apmānīt nevar, augstākā vara ar laika spēku vienalga visu uzvar, aprij visu, pat civilizācijas.

Praktiski padomi kā pievērsties Dievam, norādījumi no Vēdām, ko ieteicams darīt, ko jāievēro:

1) dzīvot ar entuziasmu. Entuziasms rodas no kontakta ar garīgo enerģiju, ar garīgiem cilvēkiem,

2) ar pārliecību censties izpildīt savus pienākumus,

3) atmest nelabvēlīgo – nepārēsties, ievērot dienas režīmu.

4) nepārblīvēt prātu ar materiālajām problēmām, nekrāt mantas, neļaut materiālajām vērtībām pārņemt prātu,

5) dzīvot materiāli vienkāršu dzīvi, bet garīgi sarežģītu,

6) izvairīties no tukšām sarunām,

7) apzināti izpildīt rakstos teikto, padomus un norādījumus no Vēdām, bet nekļūt par fanātisku sekotāju,

8) netiekties pēc materiālajām vērtībām, jo tās ir laicīgas, tām nav patiesas vērtības,

9) netiekties pēc laimes, jo materiālajā pasaulē var būt tikai laimes atspulgs, reāla laime nav iespējama,

10) sekot garīgās dzīves notikumiem, klausīties lekcijas, pārrunāt tās, slavēt Dievu, dziedāt kirtanas.

11) pēc iespējas attiekties no sabiedrības ar tumsonīgiem cilvēkiem, neticīgajiem (kontaktēties ar tiem var, bet nevajag pieņemt viņu vērtības),

12) paļauties uz Dievu, ir jātic tam, ka Dievs vienmēr aizsargās. Jo vairāk cilvēks uzticas Dievam, jo vairāk Dievs viņu aizsargās,

13) atļaut Dievam piekoriģēt mūsu nākotnes plānus, lai tie iekļautos vispārējā Dieva plānā, jo mēs esam no visiem atkarīgi.

14) nedusmoties par problēmām dzīvē, vajag saprast, ka Dieva plāns ir tieši tāds, kāds katram no mums ir visvairāk vajadzīgs mūsu garīgai attīstībai,

15) savu grēku nožēlošana, samierināšanās ar visu un savu stāvokli, nostādnes – “Es esmu Dieva kalps”, pieņemšana (pretēji tam, kā mūsdienās par varoni tiek uzskatīts tāds cilvēks, kas cīnās ar likteni, lai realizētu savas vēlmes, grib būt visur pirmais).

Dievišķā pienākuma jeb dharmas pamatā ir uzstādījums, ka mēs esam Dievam un līdz ar to visiem sabiedrībā, kas mums apkārt, parādā.

Mūsdienu kultūrā vairums cilvēku to visu aizmirst, un uzskata, ka viņi nevienam neko nav parādā.

Kad mēs piedzimstam, mums ir vecāki, kas par mums rūpējas, mūs baro, un sargā. Mēs dzīvojam mājā, kuru kāds ir uzcēlis, ģērbjamies drēbēs, kuras kāds ir izdomājis un izgatavojis, dzīvojam pilsētā, kuru daudzi cilvēki ilgus gadus ir cēluši, braucam ar transportu, ko daudzi cilvēki radījuši, mūs apmāca skolās daudzi skolotāji, no grāmatām, ko daudzi ilgstošā darbā sarakstījuši. Un lietojam datoru un telefonu, ko citi gadu desmitiem ilgā darbā izstrādājuši. Un lasām informāciju internetā, ko tur miljoniem iepriekšējās paaudzes cilvēki uzrakstījuši un ielikuši tur, lai  mēs to varētu izlasīt.

Un viss tas bērnībā un jaunībā gandrīz ikvienam tiek iedots pilnīgi par brīvu.

Nemaz nerunājot augstākās kategorijās, par to, ka Dievs ir radījis apstākļus, lai visa cilvēce varētu te uz Zemes dzīvot, ka mums ir gaiss ko elpot, tīrs ūdens upēs, saule kas silda, zeme kas baro, un iedevis katram cilvēkam ķermeni, kas spējīgs dzīvot 100 gadus ar minimālu aprūpi.

Ņemot vērā visu augšminēto, mēs esam visai sabiedrībai un Dievam parādā.

Tad, kad cilvēks ir pieaudzis, tad viņam ir jāatmaksā sabiedrībai un Dievam par to, ko tas ir saņēmis avansā, tas ir viņa pienākums.

Ja cilvēkam ir iespēja palīdzēt citiem sabiedrības locekļiem, bet viņš domā tikai par sevi un nevienam neko nedod, bet skatās tikai ko vēl vairāk sev nopirkt, tad tas ir tumsonīgs un nekulturāls cilvēks.

Vēdās ir teikts: “Tie nepateicīgie, kas uzskata, ka paši ir visu savā dzīvē nopelnījuši un ir visuvareni, tie kas ignorē Dievu, tie izvēlās sev drošu ceļu uz elli. Tiem kas nepalīdz citiem, tiem citi arī nepalīdzēs. Kad viņi ellē mocīsies, tad nebūs neviena kam būs viņu žēl.”

Redzot citu ciešanas sabiedrībā ir populāra attieksme – “Tā nav mana problēma, pats vainīgs”. Taču bieži vien cilvēks cieš savas negatīvās karmas dēļ, un šajā dzīvē ir savas vecās karmas upuris. Ja mēs esam nonākuši situācijā, kad varam palīdzēt, tad jāsaprot ka tas ir Dieva scenārijs, mūsu mācību stunda un mums ir izvēle – palīdzēt vai nē, un tas arī tiks atbilstoši novērtēts.

Rietumu psiholoģija apskata cilvēku kā “attīstītu mērkaķi” un patiesībā tai nav skaidra izpratne par cilvēka prātu. Ja uzdosiet psihologam jautājumu, kas ir dvēsele vai personība, tas nevarēs sniegt skaidru atbildi.

Vēdas apraksta ne tikai “fizisko”, bet arī “smalko” ķermeni, kā arī psiholoģiskos personības aspektus, dvēseli, enerģijas centrus (čakras), pranas kanālus, psiholoģiskos personības tipus, smalkos ķermeņus, kas ir saprāts, jūtas, prāts, un ego. Galvenie Vēdiskās psiholoģijas principi – mēs esam mūžīgas dvēseles, kas iemiesojas materiālajos ķermeņos. Ājurvēda ir balstīta uz koncepciju – “Aham brahmasmi” – “Es esmu mūžīga dvēsele”, es esmu daļiņa no Dieva.

Mēs ierodamies šajā pasaulē ar nolūku, lai samazinātu ļaunumu sevī. Ja cilvēks dzīvo labi un pārticīgi (pateicoties savai labai karmai), bet viņa egoisms un lepnums nav samazinājies – viņa dzīve ir nodzīvota bezjēdzīgi, bet ja cilvēks dzīvo dzīvi, kas pilna ar grūtībām, bet apmierināts, bez dusmām un bailēm, tad var teikt, ka viņa dzīve ir jēgpilna.

Viss ļaunums ir mūsos iekšā, mūsu egoismā, bet viss labais ir mums visapkārt. Daudzi domā otrādi, ka es esmu labs, bet citos ir tik daudz ļauna, netaisnības. Tam par pamatu ir izpratne, ka “Es esmu ķermenis”, un viss, kas tam ir labi – komforts, bagātību, garšīgs ēdiens – tas ir dievišķi, bet viss, kas tam ir slikti – slimības, slikta attieksme, visādi negadījumi – tā ir netaisnība, dabas kļūda.

Ja cilvēks saprot, ka viņš ir dvēsele, tad viņam viegli mīlēt apkārtējos arī tad, ja tie nav pret viņu labvēlīgi. Ja cilvēks piesaistīts pie ķermeņa, ja viņš uzskata, ka ir materiālais ķermenis, tad tāds cilvēks nespēs nevienu mīlēt, jo viņš tam neredzēs jēgu.