Materiālās pasaules važas

Daži cilvēki domā, ka Dievs ar mums taisa eksperimentus, it kā viņš ir radījis pasauli un tagad pats izbrīnīts no malas vēro kas notiks.

Cilvēki ar materiālās dzīves izpratni pielīdzina savas spējas un domā ka Dievs ir tikpat ierobežots kā viņi un līdzīgs viņiem. Tas tā nav, Dieva iespējas un sapratne mums nav aptverama.

Dievs ir vienlaicīgi:

– visur esoša enerģija,

– tas atrodas vienlaicīgi visu cilvēku dvēselēs kā virsdvēsele,

– personība ar savām specifiskām rakstura īpašībām..

Dievs kā personība negrib parādīties cilvēkiem, kam ir netīra sirds. Tikai tiem, kam ir tīra sirds, viņš var parādīties un veidot personiskas attiecības.

Dievs kā visa radītājs ir arī visu dvēseļu un dzīvību īpašnieks. Viņš ir radījis visas dvēseles ar konkrētu domu, lai tās garīgi attīstītos. Par cik mūs Dievs ir radījis, tad katram no mums ir atbildība un pienākums viņa priekšā

Dievs pret visiem mums izturas ar lielu mīlestību, viss ko viņš mums ir devis ir dots avansā ar mīlestību, un tas, ko viņš no mums sagaida, ir tikai mīlestība, nekas vairāk. Viņam nevajag nekādas materiālas vērtības kā ziedojumus.

Ja Dievs ir radījis mūs, lai mēs garīgi attīstītos, tad garīgo attīstību ir jāuzstāda par galveno dzīves mērķi, visiem pārējiem mērķiem jābūt pakārtotiem šim galvenajam mērķim.

Vēdās teikts, ka visi centieni uzlabot savu situāciju materiālajā pasaulē radīs tikai ciešanas. Jo vairāk cilvēks iegūs sev materiālus labumus, jo lielākas ciešanas viņu sagaida.

Nav vērts iegūt pat visu pasauli, ja tad ir jāpazaudē savu dvēseli.

Vai ikviens var iegūt atbrīvošanos no materiālās pasaules važām?

Jebkurš, pat zemu dzimis cilvēks var atbrīvoties no materiālās pasaules važām vienas dzīves laikā. Lai iegūtu atbrīvi vienīgais, kas tiek prasīts ir visur un vienmēr saskatīt Dievu, un ar mīlestību izturēties pret viņu un visu viņa radīto pasauli.

Lai atbrīvotos no materiālās pasaules važām un nonāktu garīgajā pasaulē nav nepieciešams kļūt par garīgo līderi, lasīt lekcijas par garīgumu vai dzīvot klosterī.

Jebkura reliģija, joga, sankja, svēto rakstu lasīšana un askētisms nav nekā vērti, ja cilvēks pats vienlaicīgi nekalpo Dievam.

Pat tāds cilvēks, kas piedzimis ateistu ģimenē, bet nesavtīgi kalpo Dievam, kļūst labāk par tādu kas piedzimis braminu ģimenē. Savukārt bramins, kas piedzimis svētu cilvēku ģimenē, bet neveic kalpošanu Dievam, nostājas vienā līmenī ar ateistiem.

Bramins, kas kļuvis augstprātīgs un lepojas ar savu slavu, sociālo stāvokli un zināšanām, ja tas neveic kalpošanu Dievam praktiski nav spējīgs attīrīt pat pats sevi.

Ja cilvēks pašaizliedzīgi kalpo Dievam , tad viņa izcelsmei un ārišķīgajām darbībā nav nozīmes. Jebkurš cilvēks kas atdod savu prātu, runu un materiālās vērtības Dievam var iegūt atbrīvošanos un arī attīrīt no grēkiem savus dzimtenes locekļus un senčus.

Jebkura cilvēka dzīve, kurā tas nekalpo Dievam, ir bezjēdzīga, tā ir vienlīdzīga ar cūkas dzīvi, tāda dzīve ir vienkārši cūcība.

Neizbēgamās iesācēju kļūdas ceļā pie Dieva.

Šis kļūdas izdara ikviens, tāpēc tas sauc par neizbēgamām.

Sākumā Dieva sekotāju – iesācēju pārņem liels entuziasms. Fanātisms pārņem cilvēku, jo tas iedomājas, ka ir labāks par citiem jau ar to vien, ka nolēmis pievērsties Dievam. Cilvēks lūkojas uz pārējiem ar kaut kādu pārākuma sajūtu, paliek augstprātīgs un lepojas ar savu pievēršanos garīgai praksei. Ar šādu attieksmi vien viņš ir zemu kritis, jo garīgums ir pazemība, nevis lepnība. Lai no tās izvairītos vajag komunicēt un konsultēties ar vecākiem biedriem.

Ar laiku entuziasms noplok, un cilvēks sāk nodarboties ar garīgo praksi impulsīvi. Tam par iemeslu ir neskaidra sapratne par to, priekš kam vajadzīga garīgā prakse. Cilvēks nejūt garīgās prakses  garšu.

Ar laiku cilvēks  saprot, ka svētie raksti ir visa pamatā, bet skaidri neizprot, ka svētajos rakstos ir doti norādījumi cilvēkiem ar dažādiem attīstības līmeņiem. Cilvēks neizprot savu un citu cilvēku attīstības līmeņus,  un to, ka katram līmenim ir jābūt atšķirīgai pieejai.

Cilvēks, gribēdams ātrāk ielekt augstākā garīgās attīstības līmenī, var pamest visu un doties uz klosteri. Patiesībā tik pat sekmīgi var garīgi attīstīties arī dzīvojot mājās laicīga cilvēka dzīvi.

Cilvēks var dod sev un citiem norādījumus un apsolījumus, kurus pats nepilda. Piemēram nolemj izrādīt cieņu saviem vecākiem, bet satiekoties tam jūtas pārņem saprātu un viņš aizmirst savu apņemšanos.

Ja Dieva sekotājs sāk centīgi izpildīt savus pienākumus, tad apkārtējie  viņu sāk slavēt un cienīt. Var gadīties ka tad cilvēks var nolemt ka jau sasniedzis pilnību un var sākt izbaudīt savus sasniegumus un atpūsties uz lauriem, rodas augstprātība, kas var nobremzēt  tālāko attīstību.