Mīlestība

Tas, ko mūsdienās sauc par mīlestību, ir prāta stāvoklis. Prātam patīk viss, kas ir patīkams, bet prāts ne uz ko nespēj ilgi koncentrēties, tāpēc mīlestība ir mānīga, tā ātri beidzas un tāpēc bieži liek vilties.
Bieži vien mūsdienās cilvēki ar vārdu “mīlestība” saprot kaut ko pilnīgi citu, kaut ko tādu, ko patiesībā nemaz nevar saukt par mīlestību, bet gan drīzāk par savtīgumu vai otra cilvēka ekspluatāciju. Partneri mēģina šajā skaistajā vārdā apzīmēt savus savtīgos motīvus, kad viens no partneriem cenšas iegūt maksimālu labumu – maksimālu baudījumu uz otra rēķina, un tas dabiski rada problēmas. Kolīdz otra persona saprot, ka patiesībā viņu vienkārši izmanto, un ja to vairs neatļauj, tā tūlīt lielā “mīlestība” arī izbeidzas. Bieži vien ģimenēs tas notiek abpusēji.
Mēs nejūtam savu egoismu, bet labi izjūtam citu egoismu, kas traucē realizēt mīlestību.
Ar mīlestību ir vienkārši jādod, nevajag neko gaidīt pretim. Parasti dažos periodos partneris var nedot neko pretim, tas jāuztver normāli.
Ja cilvēks kādam dod mīlestību ar aprēķinu, tad viņš kļūst par tā cilvēka vergu, jo tad viņš sāk gaidīt no viņa mīlestību atpakaļ, un ja to nesaņem atpakaļ, tad tam rodas liels stress.
Mīlestība starp cilvēkiem nemēdz būt pilnīgi bez aprēķina, nesavtīga. Ja sieviete domā ka viņa var mīlēt nesavtīgi, lai mēģina mīlēt smirdīgu bezpajumtnieku. Patiesībā katrs cer, ka otrs kaut ko dos pretim, tāpēc ar to ir jārēķinās.

Mūsdienās daudzi uzskata, ka mīlestība ir patikšana, tas, kas parāda mūsu attieksmi pret lietām un parādībām, un tad, ja cilvēks izjūt seksuālu kaisli pret partneri, tad viņš jau uzskata, ka viņš viņu mīl.

Mūsdienās daudzi uzskata, ka tā egoistiskā sajūta, ka nevar bez otra dzīvot, ir mīlestības augstākā forma.

Katrs cilvēks grib mīlestību, bet neviens nezina kā mīlēt.

Parastam cilvēkam nav saprotams, kāpēc mīlestība atnāk un kāpēc aiziet. Lai to saprastu, vajadzīgas zināšanas par to, kas ir mīlestība, kā viņa rodas un kā to uzturēt.

Mīlestība nav tas pats, kas seksuālā kaisle. Seksuālais kontakts savieno cilvēku smalkos ķermeņus karmiskā saitē.

Nezinošs cilvēks pieprasa no otra mīlestību, bet nav iespējams dod mīlestību uz pieprasījuma, jo, ja mīlestību pieprasa, tā uzreiz pazūd.

Mīlestība pieder Dievam, tā mums nevienam nepieder. Mīlestību dod Dievs, cilvēks pats to nevar radīt. Ja cilvēks mīl, tad viņam sirds atveras un tad tas vislabākais, kas ir cilvēkā sāk izpausties.

Iemīlēšanos dod Dievs, lai savestu kopā divus cilvēkus, kuriem jābūt kopā pēc karmas. Parasti tā ir īslaicīga un beidzās, ja tā vairāk nepienākas pēc karmas.

Materiālajā pasaulē mīlestība izpaužas caur kaisli, caur vēlmi apmierinās savas jūtas, pirmkārt tā ir seksuāla kaisle.

Par cik iemīlēšanas ir īslaicīga, uz tās bāzes precēties nav saprātīgi. Ja laulību iemesls ir mīlestība, tad pēc tam, kad mīlestība aiziet, tad arī ģimene izjūk.

Mīlestība ir iekšējā enerģija, smalkā ķermeņa līmenī. Katrā cilvēka ir mīlestība, un katrs cilvēks mīl vismaz sevi. Katrs cilvēks grib otru cilvēku, kas spēs viņu novērtēt, un par to viņu iemīlēt.

Psihologi saka, ka jūtas rada hormoni, bet patiesībā nevis hormoni rada jūtas, bet jūtas rada hormonus.

Vispirms vajag iemīlēt savu sievu/vīru, tikai tad varēs iemīlēt Dievu. Mūsu partneris mums ir Dieva dots. Tas, kas nespēj iemīlēt pat savu sievu/vīru, tas nekad nebūs spējīgs  iemīlēt Dievu.

Par mīlestības izrādīšanu grūtā brīdī cilvēks būs pateicīgs un neaizmirsīs pat līdz nāvei, bet tas, kurš pametīs grūtā brīdī, savukārt nekad vairs pilnībā neatgūs viņa draudzību.

Ikdienas steigā cilvēki nemaz nealkst patstāvīgu mīlestības apliecinājumu no tuva cilvēka, bet mīlestība katram ir vajadzīga tad, kad viņam ir slikti, kad ir nonācis stresā, tad tas ir īstais brīdis, kad jāizrāda mīlestību.

Mīlestība sadedzina slikto karmu.

Mīlestība sastāv no četrām sastāvdaļām: abpusīguma, brīvprātības, nesavtīguma un prieka.

Mīlestība ir emocionāli pacelts stāvoklis, kas atļauj sevī atvērt labās īpašības un dod iespēju ātrāk sasniegt Dievu. Mīlestība ir cilvēka enerģija, kas pārveidojas no parastās enerģijas uz dievišķo. Emocijas iekrāso smalko ķermeni, ja ir dievišķas emocijas, tad tās iekrāso smalko ķermeni un cilvēks iegūst dievišķas īpašības, pievelk sev dievišķās būtnes no visuma, kas viņiem palīdzēs.

Mīlestība rada sajūtu, kad gribam otram darīt labu. Mīlestība ir rūpes, atbalsts, palīdzība, līdzjūtība, par to neko neprasot pretim.

Mīlestība piešķir savam mīlestības objektam pilnīgu brīvību, jo jūsu mērķis ir padarīt viņu laimīgu. Jums ir nepieciešams runāt atklāti par savām izjūtām, par vēlmi būt kopā un mierīgi gaidīt atbildi, dzīvot ar mīlestības sajūtu, nevis ar tām ilūzijām, ko radījis jūsu prāts.

Laulībā visa pamatā ir jābūt abpusējai cieņai un draudzībai, ir jābūt gatavam ziedot sevi otra labā.

Nevar iemīlēties tikai ar acīm, tam noteikti ir vajadzīgas sarunas.

Lai varētu pastāvēt mīlestība, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem – darbībai un atklātībai. Ja nebūs darbības, nebūs mīlestības, un ja nebūs atklātības, arī nebūs mīlestības.

Mīlestība izpaužas caur attiecībām. Mīlestība ir enerģija, tā var būt tikai darbībā, ja nav darbības, nav mīlestības.

Ja cilvēks, kas iegremdējies pats sevī, rada sevī mīlestības sajūtu, bet neko nedara, lai citi to sajustu, tā nav uzskatāma par mīlestību, jo tā ir tikai egoistiska saldkaislīgas izjūtas radīšana sevī.

Lai būtu iespējama enerģijas apmaiņa starp partneriem, ir nepieciešama savstarpēja uzticēšanās un atklātība, vēlme ziedot sevi otram. Ja nav atklātības, tad tas apgrūtina enerģijas apmaiņu, līdz ar to nedod iespēju pastāvēt mīlestībai.

Mīlestība ir savstarpēja atkarība. Ja sieviete ir neatkarīga, tad viņai attiecībās nekad nebūs mīlestība.

Mīlestību katram jārada sevī, un tikai, tad var notikt savstarpējā enerģijas apmaiņa. Ja kāds no partneriem nav radījis sevī mīlestību, tad enerģijas apmaiņa nevar notikt, jo nav ar ko apmainīties. Uz īsu brīdi var tikai saņemt mīlestību no otra, bet parasti tāda vienpusēja mīlestība ātri beidzas.

Sievietei ir par kārtu lielāka spēja radīt mīlestību, un tā ir viņas misija, dharma, tāpēc sievietei pirmajai ir jāuzņemas mīlestības radīšanas loma, vīrietim ir maz spēju to radīt. Tad sievietes radītā mīlestība ar laiku iekvēlinās vīrieti.

Mīlestība dod iespēju just vienam otru telepātijas līmenī, kļūst par vienu veselu, pilnībā saprast otru un palīdzēt tam it visā.

Ja tiek panākta kopēja harmonija, un abu laulāto  smalkie ķermeņi sāks rezonēt harmonijā viens ar otru, viens otru  ietekmējot, tā abi automātiski iegūs lielu spēku.

Ar mīlestības palīdzību abi laulātie iegūst patstāvīgas laimes sajūtu, izārstē visas slimības, saglabā ilgstoši jaunību, var iegūt sev mistiskas spējas.

Mīlestība paceļ cilvēku garīgi augstā līmenī, pat neveicot nekādas prakses, to var sasniegt abi laulātie, ar savstarpēju mīlestību tie abi sekmē dievišķo īpašību attīstību viens otrā.

Dziļi iemīlējies cilvēks spēj pārveidot ne tikai sevi, bet pat materializēt savas domas un palīdzēt citiem.

 

Kā kultivēt mīlestību:

Partnerim ir jābūt atbilstošam (sk. nodaļu partnera izvēle), ar neatbilstošu partneri kultivēt mīlestību būs daudz grūtāk, vai pat neiespējami.

Tomēr nevajag domāt ka mīlēt var tikai ideālu partneri. Ideālu cilvēku nav, tāpēc jāmācās mīlēt parastu partneri, kas ir tālu no ideāla.

Mīlestību ir jāizrāda ikdienā attiecībās. Parasti sākumā mīlestības nav un tā nerodas. Ja mīlestības nav sirdī, tad ir jāizturas tā, it kā tur būtu mīlestība. Tad ar laiku šis noskaņojums iegulsies prātā un mīlestība uzradīsies.

Vismaz vienu dienu nedēļā partneriem vajadzētu viens otram veltīt ilgāku laiku, lai izstāstītu visas savas pretenzijas, protams, neapvainojot, bet draudzīgi izsakot problēmas būtību, neaizskarošā formā, tā lai neaizvainotu, un tad abi kopā meklē risinājumu. Asaras ir labs veids kā izvadīt no organisma stresu.

Pat ja nedēļas laikā konfliktu nebija, vienalga vajag parunāties, un vienam otru paslavēt. Vispirms pretenzijas, un tad uzslavas. Tā noskaidrojot attiecības izzudīs visas nesaskaņas, tiks sasniegts perfektas tuvības stāvoklis. Ja to izdara regulāri, tas dod spēju saprast pilnībā vienam otru, un noņem neapmierinājumu. Ja atstāj apvainojumu, tas paliek apziņā, un sagrauj attiecības.

Mīlestība var būt patiesa tikai tad, ja cilvēks saskata otrā cilvēkā dvēseli. Ja cilvēks otrā saskata tikai ķermeni, tad tā nekad nebūs patiesa mūžīga mīlestība, tā būs tikai vairāk vai mazāk egoistiska pieķeršanās. Neviens materiālists nekad nespēs radīt īstu mūžīgu mīlestību.

Citiem ir jādod nevis tas, kas pašai liekas svarīgs, bet tas, kas otram ir svarīgs.

Sievietei ir ļoti svarīgi ikdienā gatavot ēst savam laulātajam. Tas ir pirmais noteikums, lai uzturētu harmoniju attiecībās. Kādreiz arī vīrs var pagatavot sievai ēdienu.

Sievai ģimenē pēc iespējas visu mājās vajag darīt pašai, piem. ja sieva savam vīram griež matus, uzšuj vīram drēbes, tā viņš saņems sievas spēku un kļūs varens.

Sapnis par mūžīgu mīlestību ir nereāls, tā dzīvē nenotiek.

Mūžīga mīlestība pret cilvēku nav iespējama, jo šajā pasaulē viss ir galīgs, visam ir sākums un beigas. Parasti mīlestība ilgst no dažiem mēnešiem līdz dažiem gadiem.

Kino un TV rada maldīgu priekšstatu par mīlestību. Parasti mākslas filmās rāda tikai tādus brīžus, kad uznāk mīlestības kulminācija, bet nerāda, kā šī kulminācija pēc tam ātri izzūd

Kaislīga mīlestība, kādu rāda filmēs, tā ir muļķīga mīlestības forma, parasti dzīvē tādas vispār nav. Normāls vīrietis nekad kaislīgi neizrādīs savu mīlestību. Tie kas izrāda kaisli vienkārši tēlo, lai ātrāk ievilktu sievieti gultā.

Cilvēka prāta dabai ir īpašība, ka jūtas piesātinās ļoti ātri un baudas objekts kļūst pretīgs.

Uzskatīt ka iemīlēšanās fāzei ir jābūt mūžīgai ir naivums un muļķība.

Sieviete ar vīrieti nevar būt pilnīgi saderīgi principā, jo tiem ir pilnīgi atšķirīgas dabas.

Tāda sieviete kas dažus mīl, bet dažus ienīst, patiesībā nevienu nemīl, arī tos kurus viņa uzskata ka mīl. Tā, kas patiesi mīl, tas nevar vienlaicīgi citus ienīst.

Tāda sieviete kas visus vairāk vai mazāk mīl, pret visiem cenšas izturēties labi, tāda sieviete patiešām mīl.

Iemīlējies cilvēks ir ar visu apmierināts.

Iemīlējies cilvēks pozitīvi ietekmē pat savus tuviniekus, uzlabojot to dzīvi.

Mūsdienās cilvēki precas tāpēc, ka grib izjust baudu no otra, katrs vēlas lai otrs dara to, kas viņam pašam pietrūkst.

Uzskatīt ka iemīlēšanās fāzei ir jābūt mūžīgai ir naivums un muļķība.

Sieviete ar vīrieti nevar būt pilnīgi saderīgi principā, jo tiem ir pilnīgi atšķirīgas dabas.

Mīlestība ir darbības vārds, tā ir darbība.

Ja attiecībās kāds pieprasa mīlestību no otra, tad, tas otram partnerim izraisa protestu. Mīlestība ir spontāna, to nevar radīt uz pieprasījuma.

Vajag mīlēt apkārtējos cilvēkus un lietot lietas, bet tagad cilvēki mīl lietas un izmanto apkārtējos cilvēkus.

Patiesībā daudzi vīri mīl savas sievas, bet nekad viņām to nesaka. Bieži vien vīra mīlestība ir klusa, apslēpta, vīrietis nemāk sievai to pateikt.

Dzīves skola patiesībā ir mīlestības skola. Galvenais uzdevums dzīvē ir iemācīties mīlēt, vispirms partneri, bet beigās dievu.

Ja vīrietis ir izgatavojis sievietei kādus sadzīves priekšmetus, tad tā sieviete iegūst sev šī vīrieša enerģiju.