Padomi par ārstēšanos

Šajā pasaulē eksistē trīs veidu medicīnas:

1. Mūsdienu medicīna, “tradicionālā”, alopātiskā, pēc kuras strādā visās medicīnas iestādēs Rietumu pasaulē. Tā radās tikai dažus simtus gadus atpakaļ. Tā uzskata, ka cilvēks ir nejauši izveidojies ķīmisku elementu savienojums, ar nesaprotamā veidā attīstījušos apziņu. Mūsdiena medicīna nespēj izskaidrot daudzus procesus cilvēka organismā (no kurienes rodas nervu impulsi, kas nodrošina ķermeņa temperatūru, kā audi zina kā augt, kā saaugt rētām traumu gadījumā, utt.), nespēdama izskaidrot to, tā pieņem, ka daudz kas ķermenī notiek „automātiski”, pats par sevi. Vēdas apraksta visus šos procesus, un izskaidro to darbību. Alopātiskā medicīnaparasti nodarbojas tikai ar slimības ārējās izpausmes simptomu bloķēšanu, bet pašus slimības cēloņus neārstē. Dzerot ķīmiskās zāles, faktiski slimība tiek iedzīta dziļāk audos.

Mikrobi  ir tie, kas parazitē uz organisma netīrības, tie faktiski dara labu darbu, likvidējot amu jeb piesārņojumu. Antibiotikas iznīcina visu mikrofloru, gan slimību mikrobi, gan dabisko cilvēka mikrofloru,  slimības ārējie simptomi pazūd, bet ama paliek. Kad slimnieks iedzer antibiotikas, tās iznīcina mikrobus, kas nav faktiskais slimības cēlonis.  Uz doto brīdi slimnieka stāvoklis uzlabojas un rodas izveseļošanās ilūzija. Iekaisums mitējās, jo mikrobi ir iznīcināti,  bet šī ama, kas ir palikusi turpat kur bija,  izveido vēl ļaundabīgāku formu, kuru rezultātā rodas dažādas vēl nopietnākas slimības. Lai tās ārstētu parasti ārsts nozīmē vēl citas ķīmiskas zāles, kā rezultātā sākas deģeneratīvie procesi, kas sagrauj audus.

Ama ir nepārstrādāta barība, vai indīga barība, tas ir fiziskajā līmenī. Prāta līmenī ama ir nepārstrādātas emocijas, neatrisināts iekšējais konflikts, kas apziņa konfliktē ar apkārtējo vides apstākļiem.

Pretsāpju zāles dzerot, problēma turpina progresēt, bet cilvēks jutas atvieglots un domā ka ir atveseļojies.

Pēc oficiālās statistikas tikai no ķīmisko zāļu lietošanas vien katru gadu mirst desmitiem tūkstoši cilvēku, bet daudzreiz lielāks daudzums sabojā savu veselību.

1. Austrumu medicīna, jeb Ajūrvēda (daži to sauc par “alternatīvo”), patiesībā ir tradicionālā, tā ir medicīna, kuru praktizēja cilvēki tūkstošiem gadu līdz tam laikam kamēr sāka izplatīties tagadējā rietumu alopātiskā medicīna. Visas pārējās medicīnas ir cēlušas no ajurvēdas. Ajurvēda Indijā vēl joprojām ir tradicionālā, pamata medicīna.

Hipokrāts, kas tiek uzskatīts par mūsdienu medicīnas tēvu, faktiski transformēja ajurvēdu pēc savas izpratnes, un nodeva pārējiem. Pēc tam Avicenna šo darbu  pārņēma un viduslaikos popularizēja ajurvēdas zināšanas visā pasaulē. Avicenna savas zināšanas balstīja uz ajurvēdas traktātu Aštanga Hridaija, un pasniedza tautai, un viņš arī pirmais sāka popularizēt alopātiskās ārstēšanas metodes, tas ir, slimības seku likvidēšanu, kas šobrīd ir rietumu medicīnas pamatā.

Ājurvēda ārstē visu ķermeni, ne tikai atsevišķu slimību, pie kam lielāku nozīmi piešķirot slimību cēloņu likvidēšanai. Lai izvairītos no slimībām cilvēkam jādzīvo harmonisku dzīvesveidu, atkarībā no ķermeņa konstitūcijas, vecuma, garīgā stāvokļa, kas katram pacientam individuāli. Viens no ājurvēdas pamatpostulātiem ir šāds „Kas vienam nektārs, tas otram inde”. Ājurvēdas ārstēšanas uzdevums ir atjaunot līdzsvaru starp mums un apkārtējo pasauli, padarot dzīvi harmonisku un laimīgu. Ājurvēdas ārsts norāda kā pareizi dzīvot, lai atveseļotos un neslimotu.

Ajur – dzīve, veda – zinātne. Zinātne pār dzīvi.

Mūsdienās Ajurvēda balstās uz 3 galvenajiem darbiem – Aštanga Hhridaja, Šušruta samhita un Čaraka samhita. Ajurvēda pastāvēja desmitiem tūkstošus gadus atpakaļ, to neviens nav izdomājis, tā ir no Dieva.

Visas vēdiskās zināšanas tika pierakstītas vēdās, vienā no četrām galvenajām vēdām, Rigvēdā, ir norādes par ajurvēdu, aprakstītas daudzas slimības un dotas to ārstēšanas metodes. Daudzi terapeitiski materiāli kā mumio, u.c, tur ir aprakstīti.

1. Tautas medicīna: dziednieki, burvji. Šajā grupā, tās zināšanu pamatā praktiski nav nekādas sistēmas. Tautas medicīna balstās uz laika gaitā empīriski sakrātām zināšanām un uz tām balstītu praktisku darbību, kuras mērķis ir saglabāt veselību, pagarināt mūžu, ārstēt slimības, izstrādāt higiēnas un profilakses pasākumus. Ekstrasensi un eksperti, kas strādā ar bioloģiskā lauka korekciju, enerģētisko sakārtošanu, var labākajā gadījumā uz laiku uzlabot situāciju, iedzenot problēmu dziļākā līmenī.

Ja cilvēks saslimst, tad jāpadomā, ar ko mēs kādu esam apvainojuši. Ja tādu neatrod, tad vienalga jābūt kaut kādam iemeslam sevī.