Prāta tipi

1. Dēmoniska domāšana. Pilnīgi noliedz Dievu, dvēseli, agresīvi uztver jebkuru informāciju par to, tic tikai zinātnei un tehnoloģijām, robotiem, uzskata ka vissvarīgākā ir tehniskā attīstība. Ļauni, neiejūtīgi, pilnīgi egoisti. Uzskata, ka cilvēks ir dabas karalis, un tas tāpēc var izmantot visus pārējās dzīvās būtnes un dabu savās interesēs. Skaidrs, ka šādā sabiedrībā, kad lielākais vairums cilvēku dzīvo pēc dēmoniskā principa, esošie likumi un normas viņu darbošanos tikai ierobežo, bet nespēj likvidēt dēmonisko domāšanu principā. Tīru dēmonu praktiski nav, parasti dēmonisms vairāk vai mazāk ir apvienojies ar individuālismu.
2. Individuālistiskais tips. Tā ir vairumam cilvēku, tie visu laiku cenšas visādiem veidiem gūt sev vairāk labumu, ignorējot citu cilvēku intereses. Taisa karjeru, ceļ māju, labiekārto savus dzīves apstākļus, tiecas pēc komforta un baudām savā dzīvē. Domā tikai par sevi, Dievu nenoliedz principā, bet praktiski ignorē viņu, uzskata, ka daudz svarīgāk ir apmierināt savas intereses, jo katram ir jārūpējas tikai par sevi. Šādi cilvēki bieži lieto vārdus “man ir tiesības”, “man pienākas”, “tikai un vienīgi es pats noteikšu kā man darīt”, “man uzspļaut citu viedoklim”, cīnās par vārda un uzskatu brīvību. Visur uzstāj uz savām tiesībām, par visu gatavi cīnīties līdz pēdējam, pat ja tas ir pretrunā ar saprātu, un tiesāties. Negrib uzņemties atbildību, sadzīvot ar kādu kopā. Morāles normas ievēro tikai tad, kad ir spiesti to darīt. Izvirza dažādus demokrātijas lozungus, uzskata, ka īpašumtiesības stāv pāri visam, vissvarīgākās ir personīgās intereses, pašnoteikšanās tiesības, nevienam nav jāpakļaujas. “ Uzskata, ka var pamest sievu un ģimeni, ja tie neatbilst viņa vēlmēm. Par cik mūsdienu sabiedrībā šī tipa cilvēki ir vairumā, kaut arī tas ir neprāts, muļķība, tad rodas iespaids, ka tā ir norma, tas ir normāls cilvēks, bet pārējiem ir novirzes.
3. Kolektīvais tips, sociāli bioloģiskais. Šī tipa cilvēki apzinās sevi kā sabiedrības daļiņu, viņi ņem vērā sev tuvāk esošo cilvēku intereses, rūpējas par ģimeni un bērniem, ievēro kaut kādus primitīvus morāles principus, seko līdz savai veselībai, cenšas nepiemēslot dabu un apkārtni. Godina senčus, aizstāv dzimteni, savu tautu, savus apkārtējos. Ticība tiek saistīta ir tradīcijām, reliģija viņiem nav kā garīgās zināšanas, bet formāla tradīcija, tikai apvienojošs egregors. Dieva esamība tiem nav svarīga. Var būt komunisti, feministi, brīvības cīnītāji, un visādas citādas kustības, bet paši dziļi nesaprot procesu. Uzstāda visādus stingrus likumus un tos ļoti ievēro.
4. Reliģiozais tips, Apzinās Dieva esamību, apmeklē baznīcu, kaut kādas lekcijas par garīguma tēmu, grāmatas par psiholoģiju, bet reti ko no lasītā arī ievēro savā dzīvē. Uzskata sevi par garīgiem cilvēkiem.
5. Ticīgi cilvēki, dziļi saprot ka Dievs eksistē, kalpo Dievam caur palīdzēšanu citiem cilvēkiem, lasa par reliģiju un garīgumu un iespēju robežās visu to ievēro dzīvē. Tādu cilvēku ir ļoti, ļoti maz. Pilnīgi brīvs, bet ievēro labprātīgi visus likumus.

Domas rada darbību, darbība – ieradumu, ieradums – raksturu, raksturs – likteni.

Garīgais progress dzīvē izpaužas:

1. Ar katru dienu kļūst laimīgāks.
2. Attiecības ar citiem uzlabojas.

Pasaulē nav ne labais, ne ļaunais, visu nosaka mūsu attieksme.

Laimes materiālajā pasaulē nav. Viss tas, ko cilvēki uzskata par laimi, faktiski ir tikai īslaicīga atbrīvošanās no ciešanām. Neviens cilvēks materiālajā pasaulē nav un nevar būt laimīgs.

Cilvēkam ir egoistiska doktrīna – mans ķermenis un viss, kas ar to saistīts ir mans. Un ja kāds to apdraud, tad tas man rada problēmas. Cilvēks, kas iegūst varu vai slavu, tad var sevi identificēt ar titulu, vai savu stāvokli.

Ja cilvēks materiāli progresē, bet materiālais progress neiet roku rokā ar garīgo progresu, tad tas faktiski rada degradāciju.

 

Visi mūsu grēki ir dēļ tā, ka cilvēks nesaprot kas viņš ir, tā ir tumsonības izpausme.

“Bhagavad Gita”, kur Krišna saka Ardžunam: “Laime un bēdas, viens otru cikliski nomaina, līdzīgi kā dabā ziema nomaina vasaru. Tāpēc cilvēkam ir jāiemācās dzīvot tā, ka šīs pārmaiņas viņu nesatrauc”. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir jāsaprot šos procesus, ka tie ir atdalīti no viņa, un viņi darbojas tikai uz viņa jūtām. Cilvēks nedrīkst būt tik stulbs, lai uztvertu visu caur maņu pieredzi, jo jūtas ir mānīgas.

Laime un bēdas  faktiski ir materiālo labumu nomaiņa ar materiālajiem zaudējumiem, tas ir egoisms. Mēs esam dvēsele, nemateriāli, tātad tam ar mums nav nekā kopīga.

To, kāpēc cilvēks neredz patiesību, var salīdzināt ar logu, aiz kura ir gaisma. Ja logs ir netīrs, tad caur to grūti redzēt, jo netīrāks logs, jo mazāk varam kaut ko redzēt. Netīrumi ir mūsu grēki, Jo vairāk grēki, ja mazāk saskata īstenību, cilvēks nonāk tumsonībā, un tad cilvēks neredz vairs arī savus grēkus un problēmas.

Lai cilvēku izārstētu, jāsaprot, ka cilvēka apziņa identificē sevi ar savu tuvāko apkārtni, var būt arī tajā, piemēram, ja mātei ir problēmas ar savu bērnu, tad māte ļoti cieš, kaut gan tieši viņai pašai nekas nekaiš. Tāpat piemēram, ja šoferis sevi identificē ar savu automašīnu, tad pat garāmgājēja pieskāriens mašīnai jau rada trauksmi šoferim, un ja kaut kas notiek ar mašīnu, šoferis cieš, un var pat palikt slims.

Cilvēks nedrīkst identificēt sevi, piesaistīt sevi objektiem, ja piesaistās, tad viņš izjutīs vienmēr laimi un bēdas saistībā ar savu piesaistes objektu, kas faktiski ir tikai augstāko spēku radītas matērijas manipulācijas. Ja objektu identificē ar sevi, egoisma princips.

Cilvēks dzīvo sava egoisma pavadā, mehāniski reaģē uz apkārtējiem notikumiem, ir paredzama viņa rīcība, faktiski tas dzīvo kā biorobots. Tā dzīvo 99% cilvēku. Egoisma princips ir ļoti vienkāršs – ja cilvēks kaut ko dabūja, kaut kādu labumu, baudu, tad ir priecīgs, ja viņam kaut ko atņēma, vai apvainoja viņu – tad ir dusmīgs.

Pirmais mērķis ir strādāt ar savu ego, tad ar prātu.

ASV psihologi atklāja, ka vissekmīgākie cilvēki stingri ievēro dienas režīmu, agri ceļas un kontrolē savu prātu.

Koncentrēties uz „šeit un tagad” ir vispārēja frāze, ir jāzina kā.

Apziņas dzīvi vajag veidot dažādu, lai izvairītos no rutīnas darbībās. Visu laiku vajag mainīt apziņas darbību, lai sagrautu mehānisko procesu, lai izvairītos no mehāniskā un būtu iespēja dzīvot šeit un tagad. Ļoti svarīgi ir būt atbrīvotam, lai darbība notiek bez loģikas, lai prāts neskrien pa priekšu.

Egoisms ir saraušanās un sāpes, bet mīlestība ir izplešanās un atbrīvošanās. Jo vairāk mēs saraujamies, radam sev iekšējos blokus, jo vairāk mums rodas problēmu.

Īstenībā visiem cilvēkiem dziļākajā būtībā ir uz mums uzspļaut, nevienam mēs neesam svarīgi.

Visas cilvēces degradācija sākas ar to, ka vīrieši pieļauj sieviešu tikumības degradāciju, tad nākošais svarīgākais ir nepareiza bērnu audzināšana, ka tiem nemāca dievbijību, tad ar nepareizu diētu (tumsonīgu produktu lietošanu uzturā, labestīgu noliegšana, tādu kā piens), un svētu cilvēku negodāšana, bet tumsonīgu cilvēku slavināšana.

Vēdiskais matriarhāts – tam nebija nekā kopīga ar mūsdienu feminismu. Sievieti tad uzskatīja pirmkārt par māti, un izrādīja viņai vislielāko cieņu, jo uzskatīja, ka bez mātes svētības, nav iespējams gūt sekmes nevienā pasākumā. Māte bija garīguma un mīlestības simbols.

Mūsdienās tieši tas ir tas, kas pietrūkst attieksmē pret sievieti, jo attiecas pret sievieti kā pret potenciālo sievu, sievu kā baudas un seksa objektu.

Dvēseles izmērs ir 1/10000 daļa no mata šķērsgriezuma, bet enerģija ir tik liela, ka spēj uzturēt visu ķermeni.

Mūsdienās ārsti ir vismateriālistiskākie no visiem, jo ir aptaustījuši ķermeni visos sīkumos, un dvēseli tur nav atraduši. Visa mūsdienu medicīnas zinātne ir annamaija hipotēzes līmenī.

Jo egoistiskāka personība, jo vairāk tendēta uz seksu. Seksa vēlme kopā ar viltus egoismu ir dzinējs uz visām materiālajām darbībām. Ja nebūtu seksa vēlmes, tad pazustu visas materiālās pasaules jēga.

Vajag uzmanīties no tām lietām, kam mēs esam pārlieku pieķērušies. Tās materiālās lietas, kuras mums dzīvē dod vislielāko baudu, tieši tās lietas mums dzīvē sagādās vislielākās ciešanas, tieši tik pat lielas, kā tā bauda, kuru mēs esam saņēmuši.

Sieviete drīkst būt emocionāli nelīdzsvarota, bet vīrietis drīkst palikt dusmīgs, jo tas ir dabiski, bet sieviete nekādā gadījumā nedrīkst izrādīt dusmas un naidu, savukārt vīrietis nekādā gadījumā nedrīkst izrādīt, ka ir emocionāli nestabils.

Ja vīrietis ir bezatbildīgs, tad cieš viņa dzimumfunkcijas, un rodas dažādas vīriešu slimības.

Ja sieviete negrib pakļauties vīriešiem, izjūt pretestību, tad pirmkārt cieš viņas dzimumfunkcijas, un rodas dažādas sieviešu slimības.

Cilvēks, kam viltus egoisms pārņēmis prātu domā šādi: “Viss, kas ir manī, ir pareizi, vismaz lielākajā daļā, un viss, kas ir man apkārt ir nepareizi, ļoti iespējams, ka tas ir tas ļaunums. Mani uzskati ir vispareizākie, es vislabāk par visiem visu zinu un visu saprotu. Jebkurā gadījumā vainīgs ir tas, kas ar mani strīdas.”

Tādi cilvēki negrib nevienu klausīties, bet grib paši runāt, un mācīt citus. Viņi necieš kritiku, tad ļoti satraucas. Labi ievēro citu trūkumus, bet savus neredz, uzskata ka viņa trūkumi ir sīkums. Kritizē visus citus visapkārt. Mantkārīgi, visu laiku grib iegūt vēl kaut ko sev, grib sev pēc iespējas vairāk, un priecājas par katru ieguvumu, bet bēdājas par katru zaudējumu. Tie, kas viņus atbalsta, tos uzskata par saviem draugiem, bet tos, kas neatbalsta, vai traucē realizēt vēlmes, tos uzskata par saviem ienaidniekiem.

Cilvēks, kam saprāts valda pār prātu domā šādi: “Viss, kas notiek nav nejauša likteņa sagadīšanās, bet ir manas karmas rezultāts, jo es agrāk esmu rīkojies nepareizi, un tāpēc tagad notiek tā kā notiek, man bija jāsaņem šis sods, un tāpēc es nedrīkstu pacelt balsi strīdā.

Lāsts tiks uzlikts tad, ja mēs lūdzam Dievu, lai tas izdara ko sliktu mūsu ienaidniekam.

Prāts ir ļoti mainīgs, tas ir kā burukuģis, kur vējš pūš, tur tas peld. Prāts negrib neko darīt, grib tikai baudīt komfortu, tas vienmēr izdomā kā attaisnot sevi, savu slinkumu. Saprāts ir kā kuģa kompass, kas rāda kur jāpeld, savukārt viltus ego saka – “vajag peldēt nevis tur kur rāda kompass un arī ne tur kur vējš pūš, bet tur, kur gribās.

Nevajag mēģināt izlabot citus, vienīgi var censties izmainīt savus padotos, kurus mums ir pienākums audzināt vai pamācīt, tos, kas pēc statusa pakļauti ģimenē, vai darbā savus padotos. Jāizmaina ir tikai sevi.

Mūsdienās tiek popularizēts uzskats, ka vajag gribēt pēc iespējas vairāk, it kā tad vairāk sasniegs. Ir maldīgi domāt, ka tad, ja mēs gribēsim vairāk, mēs vairāk arī dabūsim. Katrs var dabūt tikai tik, cik ir pelnījis, saskaņā ar savu karmu, un tas parasti viegli nāk. Ja cilvēks stipri sasprindzinās, lai dabūtu vairāk naudas, tā ir tumsonība. Vajag būt pateicīgam un priecāties par to, ko mums Dievs dod, par to, kas mums jau ir. Ja cilvēks ļoti sasprindzinās, lai dabūtu kaut ko vairāk, piemēram, nopelnītu vairāk naudas, tad smagi strādājot nedaudz vairāk arī varēs nopelnīt, bet par to būs jāmaksā ar kaut ko citu, piemēram, sabojātām attiecībām ar tuviniekiem, veselību, utt., un kopumā “labumu” daudzums nemainīsies, piem. nauda cilvēkam būs nedaudz vairāk, toties veselība nedaudz mazāk.

Mūsu dzīve ir kā pasta sūtījums, ko mēs paši sev esam izsūtījuši iepriekšējās dzīvēs, mūsu pašu radīts, tāpēc pilnīgi taisnīgs. Karmas likums nosaka, ka katrs saņem to, ko ir pelnījis. To ko mēs iepriekšējās dzīvēs esam sastrādājuši, tas ir tas, kas iepriekš noteikts, ka mums tas jāsaņem, šo karmu šajā dzīvē vairs nevaram izmainīt.

Garīgā attīstība kopumā gandrīz nemaz neizmaina mūsu esošo dzīvi, bet izmainot savu attieksmi pret notikumiem esošajā dzīvē, mēs stipri izmainīsim savu nākošo dzīvi.

Karmu saskaņā ar karmas likumu saņem visi bez izņēmuma, un to neviens cits cilvēks, ne par kādu naudu nevar noņemt, neviens nav spējīgs mīkstināt mūsu karmu. Tāpat jāsaprot, ka arī mēs nevaram izmainīt citu cilvēku dzīvi.

Pret visu apkārtējo jāizturas ar mīlestību, jo tas viss ir Dieva radīts un mūsu pašu nopelnīts. Ja tā dara, tad arī Dievs mūs mīlēs, un atvieglos mūsu ciešanas. Parasti cilvēks ar mīlestību atbild tikai tiem, kas viņu mīl, bet tā ir egoistiska aprēķina mīlestība.

Lai palielinātu prieku par labām lietām, vajag cilvēku informēt jau iepriekš, jo cilvēks gaidot arī izjūt lielu prieku, tad prieks ir ilgāks. Pārsteidzot cilvēku nesagatavotu ar kādu dāvanu vai ko citu, prieks negaidīti strauji uzrodas, bet ir daudz īsāks, jo izpaliek gaidīšanas posma prieks.

Atbrīvojusies dvēsele ir nevis tāds cilvēks, kas visu pamet, piem. savu ģimeni, radiniekus, draugus un darbu, un aiziet dzīvot uz klosteri, bet gan tāds, kas atbrīvojies no sava egoisma, turpina dzīvot kalpojot citiem.

Garīgā dzīve ir savstarpējās attiecības ar cilvēkiem, pirmkārt tuviniekiem, radiniekiem, apkārtējo pasauli un dabu, un visbeidzot ar Dievu.

Optimisms ir nevis cerēt, ka viss būs labi, bet tā ir skaidra sapratne par to kas ar mums notiek, ka viss ir uz labu, ka jebkura smagā situācija mums ir vajadzīga mūsu attīstībai.

Cilvēks, kas ieguvis atbrīvošanos – mokšu, tad ar to, tas var pat izvilkt ārā no elles savus radiniekus. Ja mūsu radinieki tagad ir ellē vai dzīvo šajā pasaulē kā spoki, u.c. formās, tad mēs varam tos atgriezt atpakaļ, mēs varam tos arī pārcelt uz debesu planētām, un pat nosūtīt tos uz garīgo pasauli, visus radiniekus 7 paaudzes uz priekšu un 7 paaudzes atpakaļ.

Ja vīrs dzīvo dievbijīgu dzīvi, tad Dievs viņu aizsargā, un ne tikai viņu, bet arī visa viņa ģimene iegūst Dieva aizsardzību, un par to jau vien sievai jādara viss iespējamais, lai atbalstītu viņu, jābūt uzticīgai un jākalpo viņam.

Krišna saka: “Es savam bhaktam došu visu, kas viņam vajadzīgs. Es vienmēr parūpēšos pat par suni mana bhaktas mājā, nemaz jau nerunājot par visiem viņa radiniekiem.”

Dievs dod aizsardzību tādā apmērā, kādā cilvēks ir nodevies Dievam. Katrs saņems saskaņā ar savu ticību.

Ja Dievs neaizņems mūsu prātu, tad to aizņems kaisle.

Cilvēka dzīves forma paredzēta, lai attīrītos no grēkiem.

Cilvēka dzīves forma ir reta izdevība pat vienas dzīves laikā atbrīvoties no iemiesošanās apļa, neatkarīgi no iepriekšējās karmas.

Dievs ir personība, viņš ir neiedomājami skaists.

Ir neiespējami iemīlēt Dievu, ja cilvēks domā, ka Dievs ir visums, vai Dievs ir enerģija, vai Dievs ir gaisma, jo nevar iemīlēt to, kas ir nekonkrēts.

Skaistums glābs pasauli. Nevis mūsu pašu radītais skaistums, bet dievišķais, Dieva izpausme.

Viss pasaulē ir neiedomājamā harmonijā un skaistumā, tā ir Dieva izpausme. Neviens mākslinieks nav spējīgs radīt tādu skaistumu, kāds ir neskartā dabā, smaržas, krāsas, katrs sīkums tur ir dievišķīgi skaists. Salīdzinoši ar Dievu kā mākslinieku, jebkurš cilvēka – mākslinieka darbs ir vienkāršs amatierisms.

Daudzi cilvēki uztraucās tikai par tādām lietām, ko viņi reāli nespēj ietekmēt, tas notiek tāpēc, ka viņi piedēvē sev īpašumtiesības uz to, kas viņiem nepieder, jo tas ir Dieva dots. Situāciju izmainīt var tikai veicot sevis audzināšanu.