Zinātne

Tehnikas progress un mūsdienu zinātnes sasniegumi zinātnei radījuši simtprocentīgas ticamības auru. Ja kāds mūsdienās uzdrīkstas apšaubīt zinātnes autoritāti, tad tas jau tiek uzskatīts par vājprātīgo.

Mūsdienu zinātne balstās uz principu, ka ticēt var tikai tam, ko pats var apskatīt, aptaustīt un pārbaudīt. Lai kaut ko izpētītu zinātnieks ņem izpētes objektu, pēta to ar savu sajūtu orgāniem, balstoties uz savu ierobežoto sapratni mēģina maksimāli iedziļināties tā būtībā un tad balstoties uz iegūtajām atziņām izvirza hipotēzi. Tā ir apkārtējās pasaules izpēte no apakšas. Tā cilvēks ar savu ierobežoto sapratni pamazām sāk aptvert apkārt notiekošo un paplašina savu redzesloku.

Tomēr šis ceļš ir pilns ar maldiem, jo gadās, ka atklājums tomēr nemaz nav pareizs, kā sākumā likās. Tagad mēs smejamies par daudziem atklājumiem, kas tika izdarīti pirms simts gadiem. Vēl pēc simts gadiem cilvēki smiesies par daudziem atklājumiem, kas šodien ir pēdējie zinātnes sasniegumi un tiek pasniegti kā pilnīga patiesība.

Vēdas piedāvā pilnīgi pretēju pieeju, kas pēc būtības ir izpēte no augšas. Vispirms cilvēks rūpīgi studējot Vēdas iegūst priekšstatu par visu pasaules uzbūvi kopumā. Tad viņš pamazām sāk pievērsties kādai konkrētai tēmai un studē padziļināti rakstos esošo informāciju par to. Tālāk cilvēks sāk pētīt izpētes objektu, sākot no lielākām detaļām un iedziļinoties aizvien vairāk sīkākās detaļās.

To var salīdzināt, piemēram, lai izpētītu mašīna detaļu, cilvēks vispirms izmācās automašīnas darbības principu kopumā, tad atsevišķo mezglu funkcijas, un tikai tad, kad tas ir saprasts, sāk pētīt konkrēto detaļu.

Pretstatā tam zinātnieki sāk pētīt konkrētās detaļas parametrus nemaz nesaprotot kas un kāpēc to ir radījis.

Dievs ir visuvarens, viņš spēj visu. Patiesībā Dievs ir iedevis katram tādu pasauli, kādu viņš vēlas. Dievs parāda pasauli zinātniekiem tādu, kādu viņš grib. Tāpēc daudzi zinātnieku pētījumi ir bezvērtīgi. Par nožēlu redzams, ka dažiem zinātniekiem pat liekas, ka mēs esam visgudrākie subjekti visumā, ka mēs esam visuma centrs. Daudzos augstāka saprāta pierādījumus tie uzskata par mistiku un vienkārši ignorē.

Ar esošajām materiālistiskajām tehnoloģijām neviens cilvēks nav bijis un nekad arī nevarēs izlidot ārpus Zemes orbītas. Patiesībā visas planētas ir apdzīvotas. Viņi pie mums var atlidot kā NLO ( ir tūkstošiem liecību tam), bet mēs pie viņiem nevaram.

Muļķu zinātnieku radīto kosmosa kuģi Dievs nogādā uz kādu neapdzīvotu asteroīdu un rada zinātniekiem ilūziju, ka viņu kosmosa kuģis ir nonācis uz Mēness. Zinātnieki nezin un pat nepieļauj domu, ka lietojot primitīvas materiālistiskas tehnoloģijas bez Dieva svētības neviens nekad nenonāks ne uz Mēness, ne kādas citas planētas.

Daudzi cilvēki uzskata zinātniekus par visgudriem un akli tic nepārbaudītiem un nepierādāmiem zinātnieku apgalvojumiem. Atrauta no reliģijas zinātne tiek aizstāta ar melu zinātni, bieži vien mācoties to cilvēks aizvien vairāk iegremdējas maldos.

Materiālisti, kas ir ieņēmuši visus atbildīgos amatus izglītības sistēmā, rūpniecībā un valdībā, jau sen ir pazīstami ar spēju apvienot zinātnisko pētījumu secinājumus ar savām personīgām interesēm, vēlmēm un ambīcijām, pasniedzot iegūtos rezultātus sev izdevīgā formā.

Kaut arī tehnoloģijās ir panākts ievērojams progress, tomēr zinātnē joprojām ir daudz nezināmā un neizskaidrojamā. Mūsdienās zinātnei nav viena konkrēta versija, katrs runā savu, tas pierāda to, ka tas, kas šodien ir zinātnisks atklājums un patiesība, bieži vien vēlāk izrādās, ka ir bijusi kļūda. Stingri ņemot zinātne sevi ir diskreditējusi kā stabilu zināšanu sistēma.

Zinātnieki nevar izskaidrot kāpēc ir divas dzimtes, vīrietis un sieviete. Varēja taču dalīties tāpat kā amēbas, daudz vienkāršāk. Fiziķi nevar izskaidrot pat primitīvas dabas parādības, kā rodas lietus, kāpēc vēja virziens un ātrums visu laiku mainās.

Tomēr daži saprātīgi zinātnieki, pat būdami ateisti, pētot dabas likumus saprot, ka aiz tiem stāv augstākais saprāts. Viss, kas ir dabā, ir perfekti pārdomāts. Piemēram DNS atklājējs Džeims Vatsons nonāca pie atklāsmes, ka šāda sarežģīta uzbūve nevarēja rasties kaut kādas nesaprotamas evolūcijas rezultātā.

Tikai muļķis var apgalvot, ka nedzīva matērija bez ārējas  ietekmes pati var pārvērsties par sarežģītu sistēmu, kas stabili funkcionē, kā piemēram cilvēka ķermenis, vai planetārās sistēmas.

Daudzi mūsdienās naivi tic acīmredzami absurdām zinātnieku hipotēzēm. Visa visuma un cilvēces izcelšanās teorija ir nekas vairāk kā izdomāta hipotēze, kuru neviens nav spējīgs zinātniski pierādīt. Ideja ka kaut kāda mistiska sprādziena rezultātā radās daudzi visumi, kuros planētas kustas pa stingri noteiktām orbītām ir smieklīga. Varētu palūgt lai šīs idejas autors nodemonstrē tādu sprādzienu, kad visi sprādzienā radušie elementi sāk rotēt viens ap otru perfektā sistēmā.

Daudzas zinātnes nozares balstās uz maldīgiem pieņēmumiem, kurus pārējiem pasniedzi kā tīru un neapstrīdamu patiesība. Balstoties uz tiem tiek būvētas teorijas, kas redzami reāli nedarbojas, piemēram medicīna, dietoloģija, psiholoģija, biozinātnes. Pat fizikā ir daudz neizskaidrojamu lietu.

Zinātnieki atklāj aizvien jaunus un aizvien sarežģītākus dabas likumus, bet šie likumi ir eksistējuši vienmēr, pirms tam kad zinātnieki tos formulējuši. Likumu un stingras kārtības esamība tikai pierāda, ka ir kāds saprāts, kas to ir radījis.

Zinātnes atklājumi ir pozitīvi, bet problēma ir tanī, ka zinātne strādā tikai ar rupjo matēriju, liela daļa no kopējās ainas zinātniekiem paliek aizklāta un nesaprasta.

Zinātne sadala matēriju sastāvdaļās un analizē tās. Piemēram, dietologs pēta ēdienu mikroskopā, sadala ēdienu sastāvdaļās, ogļhidrātos, taukvielās, utt. un mēģina saprast, kā tas ietekmēs cilvēka veselību, bet tādā veidā ietekmi uz veselību noteikt nemaz nevar. Vajag saprast, ka ēdiens nav materiālo sastāvdaļu kopums, bet tam ir arī smalkais ķermenis, un enerģētika, kas ietekmē daudz vairāk nekā materiālās sastāvdaļas.

Pasaule nesastāv tikai no matērijas, kā to pieņem zinātne. To var salīdzināt ar valodnieku, kas zina tikai alfabētu, un dzejoli analizē skaitot cik daudz un kādi burti ir tajā. Bet dzejoļa jēga nav burtu skaitā, bet gan emocijā, kas tajā ielikta.

Pēc būtības zinātne nav pretrunā ar reliģiju.

Reliģijas vadošie līderi ar savu grēcīgu uzvedību un aplamu Dieva likumu interpretāciju ir sabojājuši reliģijas reputāciju, un daļa no cilvēkiem ir zaudējusi ticību tai.

Tomēr arī zinātnē viss nav ideāli.  Patiesībā zinātnē ir ļoti daudz pretrunu, vēl vairāk kā reliģijā. Rodas arvien jauni atklājumi un gadās kad jauni atklājumu pilnīgi apgāz vecos.

Visdrīzāk ka vēl pēc simts gadiem visi smiesies par mūsu šodienas zinātnes sasniegumiem, tāpat kā mēs šodien smaidam par simt gadus veciem zinātnes sasniegumiem pagātnē.